Kopš Ukrainas krīzes sākuma no dienaskārtības nepazūd jautājums par Valsts prezidenta rīcības un nostājas atbilstību Latvijai kritiskajā ģeopolitiskajā situācijā. Esmu dzirdējusi, redzējusi un lasījusi visdažādākās apspriešanas un viedokļu paudējus par Andri Bērziņu, secinot, ka daļa cilvēku neatšķir, par ko runā valsts galvas kritizētāji.
Iespējams, pārmērīga pietāte pret augstu amatu, ko mantojusi ne viena vien padomjlaika paaudze, aizmiglo spriestspēju ļaudīm, kas bez ierunām pieprasa «cienīt valsts prezidentu par to, ka viņš ir valsts prezidents». Neviena amatpersona nav jāciena tikai tāpēc, ka nokļuvusi augstā postenī, bet jāvērtē tās padarītie darbi. Pat neiedziļinoties prezidenta ievēlēšanas peripetijās, kas Latvijā tradicionāli «iestumj» šajā amatā politiķu izpratnē «mazāko traucēkli», šoreiz ir skaidri redzams, ka ne katrs tomēr spēj būt valsts vadītājs. Man šķiet, ka Andri Bērziņu kā cilvēku vairāk ciena tie, kas iesaka viņam atteikties no amata vai vismaz nekandidēt nākamgad otrreiz, jo nedrīkst atkārtoti padarīt sevi un savu valsti par apsmieklu starptautiskā līmenī.
Taču akla pielīšana amatu pildītājiem redzama arī novados. Nav saprotams, kāpēc dažādu pasākumu rīkotāji drudžaini pat vairākas reizes saka paldies par pašvaldības atbalstu, ja amatpersonas tikai darījušas darbu, kas pildāms pēc likuma, nodrošinot sabiedrisko dzīvi novadā. Nauda, ko dala atbalstam, pieder nodokļu maksātājiem. Ja katru reizi par pašu algoto ierēdņu vienkāršu ikdienas darbu jālien uz vēdera vai jāklanās līdz zemei, varbūt cilvēki kopš padomjlaika vēl nav atguvuši pašcieņu? Laiks būtu pamosties, citādi līdz stagnācijai viens solis.
