Dūmakainā rīta puskrēslā mani uzmodina tāds gaiļa fortissimo, ka gultā uztrūkstos sēdus. Nesaprotu – nomods tas vai sapnis? Esmu savu radu mājā jūrmalciemā. Pat visus kaimiņu suņus un kaķus pazīstu – tik bieži te ir būts. Neviens gailis ciemā gan nav redzēts un dzirdēts kopš pagājušā gadsimta. Vistas? Jā, kaimiņienei tepat aiz žoga vesels lērums. Jau sāku bažīties, vai man nav radušies realitātes uztveres traucējumi. Kāpju lejā uz ēdamistabu, kur ieraugu gaiļa solopartijas uzmundrinātu svaini dungojam un vārām kafiju. Viņa smejas pilnā balsī un jautā, vai zinu, kāds ir īsts latgaļu vecis. Protams, ka nē! Radiniece vedina nostāties pie loga un palūkoties uz kaimiņienes vistu ķēniņu.Tas ir krāšņs kā papuasu papagailis. Visi Lieldienu cālēni un vistas viņa fonā izskatās pēc vārgiem statistiem.
Gaili manas svaines kaimiņiene saņēma dāvanā iepriekšējās Lieldienās no Daugavpils novadā dzīvojošā onkulīša. Viņš atveda un uzdāvināja lielisko un loloto radījumu, jo pats bija nolēmis vairs neturēt vistas. «Tas nu gan ir viens brašs latgaļu vecis,» pie sevis nodomāju. Latgalietis nav spējis parastajā ceļā šķirties no klukstu harēma valdnieka – nevar taču tādu šeihu izvārīt zupā!
Jūrmalas radiniece aicināja tēvoci atbraukt Lieldienās ciemos. Viņš ātri sariktējās. Daugavpilī nopirka torti, jo bez tādas būtu necienīgi braukt pie tālākiem radiem. Otrā rokā onkulim bija eleganta dāmu cepuru kaste ar nevērīgi virsū uzmestu lakatu. Tā latgalietis, izmantojot trīs sabiedriskā transporta līdzekļus, pēc septiņām stundām klauvēja pie jūrmalciema radinieces vārtiņiem. Turpmākais risinājās kā burvju mākslinieka šovā. Vīrs norāva lakatu, atdarīja cepuru kastes vāku, un, gluži kā cirka izrādē, radinieces rokās ielēca pagalam nikns un aizkaitināts gailis. «Kastē tak biju ieurbis gaisa caurumiņus,» ciemiņš mēģināja taisnoties. Septiņu stundu ceļojumu klukstu ķēniņš izturēja lieliski, un tagad jūrmalciema vistu mājā ir miers, olas un cālīši.
