Nākamie desmit gadi Eiropas Savienībā (ES) mums būs labāki, pārliecināti teju visi «Bauskas Dzīves» uzrunātie Bauskas, Iecavas, Vecumnieku un Rundāles novadnieki.
Statistika rāda, ka ieguvumu tomēr ir vairāk nekā zaudējumu. Vairāki politiķi un eksperti ir droši, ka bez Eiropas atbalsta Latvija nekustamā īpašuma buma izraisīto krīzi nebūtu izārstējusi ne tik viegli, ne ātri. Jāpiebilst, ka ES aizdevums budžeta lāpīšanai bija teju divreiz lielāks par Starptautiskā Valūtas fonda piešķīrumu. Ar to komplektā prasīta stingrāka finanšu disciplīna, taču mūsu valsts un pašvaldību pie plašiem nodokļu maksātāju naudas tēriņiem pieradušajām amatpersonām tas nāks tikai par labu.
Iekšzemes kopprodukta (IKP) statistika liecina, ka lēnām raušamies augšup. Iestājoties bijām 44% zem ES vidējā IKP, bet pērn jau pakāpušies līdz 30%, liecina «Swedbank» dati. Tikai par labu ES nākusi lauksaimniekiem – pat neskaitot miljonu atbalsta maksājumus un investīcijas modernizācijā, lielāka konkurence piespiež atrast jaunus veidus, kā nepazust raibajā un plašajā Eiropas tirgū.
Par būtiskāko zaudējumu min iedzīvotāju izbraukšanu no Latvijas ekonomiskajā trimdā. Taču ienākumi no ārvalstīs strādājošajiem dod būtisku papildinājumu ģimeņu un valsts maciņā, ļaujot atgriezties ar vērtīgu pieredzi.
Aleksandrs Rimševics pirms desmit gadiem pie Bauskas novada Īslīces pagasta pārvaldes ar triciklu pieveda ES karogu. Vai darītu to tagad atkal? Jā, aktīvais pensionārs, agrākais sporta organizators piekrītoši māj ar galvu. Taču viņam ir vairāki secinājumi par to, kas jādara labāk.
«Bijām par maz informēti par to, kas sagaida ES, un to īsti nezināja arī tie, kas aicināja iestāties. Latvijas zemākie maksājumi zemniekiem ir tikai amatpersonu neizdarības dēļ. Izbrīna ES deputātu un aparāta braukāšana no Briseles uz Strasbūru, tas ir izšķērdīgi. Notikumi Ukrainā rāda, ka neesam pilnībā vienoti – it kā esam kopā ES, bet tomēr katram sava nostāja. Naudas sadalē nav kārtības – ES fondu naudu iedod, bet trūkst pašu līdzfinansējuma,» uzskaita Aleksandrs.
Dažu novadnieku vērtējumu ES dalības desmit gadu jubilejas gaidās publicējam pilnībā. Lai viņu vērtējums ļauj mums katram izprast jau noieto posmu un iegūt ko labu nākotnei!
Jaunas zināšanas un mobilitāte
Laima Indriķe, Vecumnieku novada Skaistkalnes pagasta muzeja «Novadnieki», lauku sieviešu kluba «Mēmelīte» vadītāja
Desmit gados ES esmu ieguvusi jaunas prasmes un zināšanas projektu vadīšanā, apmeklējusi daudzas Eiropas valstis, iepazinusies ar dažādiem cilvēkiem. Kopš 2004. gada esmu vadījusi vairāk nekā desmit kluba un pagasta projektus, ko finansēja dažādi ES fondi.
Manuprāt, ļoti vērtīgs bija mūžizglītības programmas ģimenēm veltītais partnerības projekts, ko īstenojām no 2005. līdz 2007. gadam. Projektā piedalījās Skaistkalnes pagasta ģimenes ar bērniem. Šajā programmā bija noteikums, ka mērķgrupai dažādās valstīs ir jāapmeklē sadarbības partneri. Es aizvedu ģimenes uz Poliju, Turciju, Portugāli. Skaistkalnē organizējām bērnu vasaras nometnes, radošas nodarbības visai ģimenei.
Man ir prieks, ka cilvēki paplašināja savus priekšstatus par pasauli un iemācījās daudz ko noderīgu. Katrs kluba «Mēmelīte» projekts vietējai kopienai sniedz labumu. Esam iegādājušies sporta inventāru, divriteņus, laivas, ciema centrā uzstādījuši trenažierus, iekārtojuši Skaistkalnes tirgus laukumu. Pārtraukumu projektu izstrādē nemēdz būt. Mēs ļoti intensīvi nododamies šim darbam un lietderīgi izmantojam ES fondu finansējumu.
Maniem vecākajiem bērniem liela priekšrocība ir brīvā pārvietošanās pa Eiropu un atviegloti iebraukšanas noteikumi dažās valstīs, piemēram, Izraēlā. Divi vidējie dēli strādā Latvijas būvfirmā, kurai pasūtījumi ir Zviedrijā, Norvēģijā u. c. Mobilitāte ir viens no svarīgākajiem ieguvumiem pēc Latvijas pievienošanās ES.
Mazākais ļaunums
Sandra Lapsa-Ārenta, ģimenes ārste Rundāles novadā
Atminos, ka gāju balsot pret iestāšanos ES. Zināju, ka iestāsimies tik un tā, bet es vismaz izteicu savu viedokli. Tomēr labprāt atbalstīju pievienošanos NATO un priecājos par Šengenas līgumu, kas nodrošina brīvu kustību ES teritorijā. Biju skeptiska, jo kopš Padomju Savienības laikiem bija priekšstats par dalību vairāku valstu apvienībā. Labāk gribētos, lai esam no visiem neatkarīgi.
Ikdienā kā privātpersona jūtu ES klātbūtni, bet kā mediķe – daudz mazāk. Privātpraksē ir bijusi iespēja izmantot ES finansējumu, bet man viss jau bija, jo praktizēju kopš 1998. gada.
Latvijai uzstāda dažādas prasības, kas darbojas visā ES, piemēram, no šī gada stājas spēkā jaunie ierobežojumi mediķu lobēšanā. Ārsti vairs nevarēs izmantot pildspalvas, pierakstu blociņus, kur virsū būs redzami medikamentu nosaukumi. Man tas šķiet absurdi, jo to, kādas zāles es izrakstu, neietekmē pildspalva, ar kuru es rakstu. Periodiski ES apmaksā mācību kursus medicīnas darbiniekiem. Pati pirms četriem gadiem esmu apguvusi, kā efektīvi izmantot internetu. Tie bija noderīgi mediķiem, kas ikdienā plaši neizmanto informācijas tehnoloģijas.
Tomēr desmit gadu laikā esmu apradusi ar domu, ka esam ES. Arī eiro man patīk. Sen jau gaidīju valūtas maiņu, jo šādi ir ērtāk. Ceļojot pa Eiropu, nav jāmaina nauda un pēc tam jādomā, kur likt atlikumu. Ar ģimeni regulāri braucam uz Vāciju, esam apmeklējuši Čehiju, Horvātiju, Slovēniju, Slovākiju, Lietuvu, Igauniju, Bulgāriju, Franciju. Tagad viss ir tik viegli – iekāp mašīnā Bauskā un izkāp Berlīnē. Pa ceļam nevienu reizi pasi nepārbauda. Nav jāstāv garajās rindās pie robežām.
Pašlaik vērojot pasaules notikumus, priecājos, ka esam daļa no ES. Dzīvojot blakus lielajai Krievijai, kaut kāda aizsardzība ir jānodrošina. Mēs vieni paši to nevaram izdarīt. Ja no diviem ļaunumiem ir jāizvēlas mazākais, tad Rietumi ir labāki nekā Austrumi. Viss dzīvē notiek tā, kā tam ir jānotiek, arī ES līmenī. Galvenais, lai nesākas kari.
Pasaule ir kļuvusi plašāka
Indra Liepa, mākslas galerijas un biedrības «Meistars Gothards» vadītāja
Ikdienā nedomāju par to, ka dzīvojam ES, taču tagad iedomājos, ka neesmu gandrīz nemaz izmantojusi atvērto robežu un bezvīzu režīma lielās priekšrocības!
Mana meita Marta pirms referenduma par Latvijas iestāšanos ES, kad viņai bija 11 gadu, man atgādināja: «Mammu, tev obligāti jāpiedalās referendumā, jo Kārlis Streips televīzijā sacīja, ka Latvijai noteikti ir jāiestājas Eiropas Savienībā! Tā mums visiem būšot labāk.» Esmu sabiedriski aktīva un bez mudināšanas piedalos referendumos un vēlēšanās, taču meitas rūpes mani ļoti aizkustināja. Marta, tagad 22 gadus veca Latvijas Universitātes studente, uzsver iespējas, ko Latvijas jauniešiem piedāvā ES mūžizglītības programma «Erasmus». Martas māsīca, mana māsasmeita Gundega Rīboka, politoloģijas studente, vairākus mēnešus mācījās Austrijā. Viņai tas bija ļoti vērtīgs laiks. Marta šoziem devās uz Itāliju apciemot draudzeni, Latvijas Mākslas akadēmijas studenti Diānu Kaijaku. Viņa programmā «Erasmus» gadu mācās glezniecību Florences Mākslas akadēmijā.
Redzu, kā mans dēls – vidusskolnieks – pilnveido angļu valodas prasmi. Viņam nevajag privātskolotājus, jo informāciju par mūziku, mākslu, zinātni jaunieši iegūst angļu valodā internetā. Kopš esam ES, skolās ir ievērojami paaugstinājusies svešvalodu mācīšanas kvalitāte, ir plašāks dažādu valodu spektrs.
Biedrība «Meistars Gothards» divas reizes ir saņēmusi Nīderlandes fonda atbalstu mākslas popularizēšanai sabiedrībā. Nopirkām krāsu kastes, audeklus, otas, Bauskas novadā sarīkojām vairākus plenērus.
Desmit gadi ES man asociējas ar Bauskas pils ansambļa rekonstrukciju un restaurāciju, ar pilsētas Rātslaukuma atjaunošanu, ar visām lieliski nobruģētajām ielām. Būs arī tilts pār Mūsu. Tā ir Eiropas lielā nauda, ko izmantojam infrastruktūras uzlabošanai. Es jūtos labi un droši, apzinoties, ka esmu piederīga Eiropas civilizācijai un kopīgajai vērtību sistēmai.
Jāmācās valodas un vairāk jāizmanto iespējas
Jānis Pastars, Iecavas novada Zorģu saimniecības «Bērziņi» un atpūtas centra «Labirinti» vadītājs
Balsoju par ES toreiz un tieši tāpat balsotu tagad. Mēs nedrīkstam palikt ārpus ES. Pirms tam bijām vienā savienībā, tagad variants ir otra, jo neesam Norvēģija vai Šveice, kam ir patstāvīga spēcīga ekonomika. Mums ekonomika ir atvērta, un mēs nevaram veltīt tik daudz naudas no budžeta aizsardzībai. Esam pārāk maza valsts. Tomēr ar atvērto ekonomiku līdz šim neesam ieguvuši no ES un atvērtajām robežām visu, ko varējām. Piemērs ir Polija, kur arī senāk ekonomiskā situācija varēja būt labāka, maigi sakot. Tagad poļi ir tikuši daudz tālāk. Ja paskatāmies, kā dzīvo poļu lauksaimnieki, kāds viņiem ir atbalsts no valsts. Tā ir liela agrāra zeme ar daudziem iedzīvotājiem, bet ja redz Polijas sakopto lauku vidi, mums ir, kur vēl augt, mācīties un strādāt. Valsts atbalsts zemniekiem tur ir labāks nekā pie mums, tāpēc lauki attīstās straujāk.
Mūsu ģimenes saimniecībā strādājam gan tradicionālajā laukkopībā, audzējot kartupeļus, graudus, rapšus, gan attīstām tūrisma biznesa virzienu. Ievērojam pamatotas ES prasības par augu seku, lai nenoplicinātu augsni. Tas ir mana iepriekšējā darba turpinājums – padomju laikā saimniecībā «Progress» biju agronoms. Tūrisms ir blakus izvēle. Tā ir ļoti laba motivācija mūsu ģimenei mācīties valodas, apgūt menedžmentu, iespēja no mazotnes kontaktēties ar dažādiem cilvēkiem. Redzēt pasauli atvērtu. Sākumā nodarbojāmies ar lopkopību, taču sapratām, ka ar to nespēsim bērniem dot tādas iespējas kā ar tūrismu. Tā nav nekāda medusmaize, kā visur, ir savi plusi un mīnusi, bet mēs iesākām labi un turpināsim. Mums ir vienkāršs piedāvājums tūristiem, kas kursē pa «Via Baltica», cilvēki pie mums atgriežas otro un trešo reizi, un to ļauj robežu atvērtība.
Turpmākajos desmit gados ES jāturpina iesāktie darbi, īpaši Eiropas Parlamenta deputātiem – cīņa par taisnīgākiem atbalsta maksājumiem zemniekiem. Ar šī sasaukuma lielo cīņu ieguvām par maz, tas ir pirmais uzdevums, kas jāturpina. Esam vieni un tie paši ES zemnieki, bet atbalsts ir atšķirīgs. Ja lauki būs sakopti, tas dos darbavietas, ražošanu un pamatu pilsētu attīstībai.
Mani bērni izmanto ES iespējas, un vēlu, lai viņi tās izmantotu vēl vairāk. Arī manas paaudzes cilvēkiem ir iespēja mācīties citu valstu pieredzi. Tagad mūsu dēls Reinis ir brīvprātīgajā darbā Čehijā, jau var sazināties čehiski. Dzīves pieredze, izpratne, vienam uzturoties ārvalstīs, daudz iemāca. Lieldienās brāļi un māsas bija pie Reiņa ciemos un redzēja, ka viņš spēj ikdienā ar vietējiem cilvēkiem sazināties.
Latvijas devums ES ir ārējo robežu izveidošana. Daudzās ES valstīs strādā mūsu cilvēki gan vienkāršāku, gan intelektuālu darbu. Mums ir labi speciālisti. Mums vēl ir potenciāls strādāt kā tiltam starp Rietumiem un Austrumiem biznesā un politikā, jo mēs saprotam abas puses.
Dzīvei ir citāda dinamika un atvērtība
Mārtiņš Lasis, 24 gadi
Kad mācījos Īslīces vidusskolā, daudz tika runāts, kā Latvijas dalība ES mainīs mums, jauniešiem, dzīvi. Atceros, kā 2004. gadā Īslīcē pie pagastmājas svinīgi pacēla karogu. Man tas šķita vēsturiski ļoti nozīmīgs brīdis. Pēc tam bija nedaudz dīvaina izjūta – esam ES, bet nekādas pārmaiņas uzreiz nenotiek. Tikai laikam ritot, sāku manīt, kā lēnām sāk celties cenas, nedaudz arī algas. Radās pārliecība, ka dzīve iet tikai uz augšu. Kalvīša «treknajos» gados jau šķita, ka dzīvojam pāri visām robežām.
Mācoties profesionālajā vidusskolā Rīgā par lietvedi, izbaudīju, cik smagi krīze var skart ikvienu. Vērojot Latvijas izeju no krīzes, jutu pārliecību, ka tas mums izdevās, pateicoties virzienam, kuru ES norādīja. Politiķi tagad stāsta, ka esam veiksmīgi no krīzes izgājuši. Atzīšos, noticēt tam nav viegli. Latvijai bija sava stabila valūta, nauda ar vēsturi. Taču mums jādzīvo laikam līdzi, tādēļ pāreju uz eiro uztveru ar sapratni. Balsojot par iestāšanos ES, mēs nobalsojām par pievienošanos eirozonai. Pieradīsim arī pie eiro.
Pašlaik strādāju lidostā «Rīga» un veidoju savu karjeru. Darbs te ir aizraujošs, dinamisks, ar lielām izaugsmes iespējām. Esmu nemitīgā kustībā, un man tas patīk. Bieži nākas doties komandējumos uz ārvalstīm, kur apmācām citus darbiniekus. Mums ir uzliktas ļoti augstas profesionālās prasības. Nevaru pateikt, kā manu darbu ietekmē Latvijas dalība ES. Taču – nebūtu mēs ES dalībvalsts, dinamika Rīgas lidostā būtu krietni mazāka.
Manu ģimeni ES tieši neietekmē. Ejam ikdienas gaitās, ir jumts virs galvas, esam paēduši. Paskatoties, kā dzīvo cilvēki attīstītās ES valstīs, vēlos, lai Latvijā labklājība augtu straujāk. Taču man šķiet, tas ir ļoti atkarīgs no simts Saeimas namā sēdošajiem. Un tur labāko cilvēku ievēlēšana jau ir mūsu pašu, ne ES ziņā.
Daudziem dalība ir liels ieguvums
Aija Slavīte, pensionēta skolotāja no Bauskas
Vairāki mēneši pirms iestāšanās ES bija saspringtu diskusiju pilni. Par dalību strīdējās presē, televīzijā, virtuvēs. Kā jebkuram jaunam, nezināmam solim tam bija pretinieki un piekritēji. Es tajā laikā vēl aktīvi strādāju. Priecājos, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju nobalsoja par iestāšanos ES, jo eiropeiskā vide tik daudzu kultūru saskarsmē šķita laba izvēle.
Man bija un ir lepnums, ka mūsu sarkanbaltsarkanais karogs pie Eiropas ēkām plīvo kopā ar citiem. Mani jau tolaik nebiedēja eiroskeptiķu draudi ar problēmām valstij, kas, tikko bijusi vienā savienībā, atkal raujas citā. Es daudz augstāk vērtēju iespējas, ko dod pārvietošanās brīvība, pieeja dažādu valstu izglītības sistēmām un iestādēm, eksporta paplašināšanās, jaunu tehnoloģiju apguve, jaunas sociāli politiskās zināšanas un pieredze. Manuprāt, tie Latvijas pilsoņi, kas izmanto ES iespējas, ir lieli ieguvēji.
Man skumji bija atvadīties, kad pa vienam mazbērni devās uz Angliju. Taču pašlaik esmu gandarīta, ka viņi, dažus gadus bijuši projām no mājām, ar citu pieredzi, jaunām iemaņām, patstāvīgāki ir atpakaļ Latvijā. Lai arī nav sakrājuši lielu naudu, tomēr skatās ar citām acīm uz notiekošo Latvijā, ir drošāki un pārliecinātāki.
Mana paaudze, kas auga grūtajos pēckara apstākļos, bija pieticīgāka. Tagadējo laiku cilvēki, redzot, kā dzīvo plašajā pasaulē, zaudēja realitātes izjūtu. Taču tā nebija ES vaina, bet gan mūsu pašu «mācību grūtības». ES fondu līdzekļi bija milzīgs atbalsts, bet ne vienmēr tos prasmīgi administrēja un ieguldīja. Garās birokrātiskās procedūras bremzēja attīstību. Varbūt ir labi, ka krīze nolika domāšanu citā līmenī.
Lai arī man nav bagāto valstu lielās pensijas, neapskaužu tos, kam tā ir. Dalīt var tikai to, ko varam nopelnīt. No vaimanāšanas un valdības lamāšanas nauda vairāk nerodas. Netaisnīgi šķiet vien tas, ka pensijas maz ietekmē darba stāžs, ir nonivilētas pensijas starp ilgi un maz strādājušajiem. Pensionāra dzīve nav tik pārtikusi, taču būt garīgi aktīvam nav liegts nevienam. Ir redzēti dažādi laiki un apstākļi. Katram vecumam ir savs skaistums.
ES ir tikai instruments, kas var palīdzēt visai Eiropai vienoti attīstīties, bet šo instrumentu jāprot spēlēt. Ja nesanāk, vaina ne vienmēr ir diriģentos, bet pašos spēlētājos. Lai mums turpmākos gados meldiņš sanāk saskanīgāks un baudāmāks!
