Vadātāji nepiemetas tikai mežā, bet apsēž arī civilizācijas radītas teritorijas, par to ir stingri pārliecināta Anitra, kas parasti lieliski orientējas dažādās pilsētās un dabas vietās. Taču Bauskas lielveikala «Rimi» laukums pēdējā pusgada laikā izspēlējis ar viņu jau divus ļaunīgus jokus.
Palīdzīgais viesis
Pirmais gadījās pērn rudenī, kad Anitra ceļā uz mājām bija piestājusi iepirkties. Ar ikdienas apjomīgo darba somu un produktu maisu iznākusi no veikala, viņa devās virzienā, kur atminējās novietojusi braucamo līdzās baltam busiņam. Taču cerētajā vietā tā nebija, tur stāvēja cita mašīna.
Būdama pārliecināta par vietas pareizību, Anitra aplaida acis tuvākajiem auto. Neviens neatgādināja īsto. Nospieda signalizāciju – ja nu atsaucas? Nekā, neviens nemirkšķināja pretī, bet skaņas signālu šis auto atverot vai aizverot neizdeva. «Konspirators,» nošņācās dāma.
Devās vēlreiz gar rindu līdz pat ratiņu novietnei, taču mašīnu neatrada. Jau sajūtot nemieru par gaidāmo policijas saukšanu un skaidrošanos ar apdrošinātājiem, Anitra pēkšņi sadzirdēja saucienu: «Barišņa, barišņa!» (‘jaunkundze’ – krieviski). Priecīgi pārsteigta par glaimojošo uzrunu, viņa pagriezās pret neliela auguma lietuviešu vīru, kas pusskriešus devās šurp no stāvvietas tālākā gala.
«Jūs meklējat mašīnu, vai ne?» viņš steidzīgi runāja un pameta ar roku. «Tā ir aiz mūsu busa tajā galā.» Izrādās, Anitras mašīna patiesi atradās blakus baltam busiņam, taču nedaudz tālāk par to, pie kura viņa meklēja iepriekš. Iepirkšanās laikā mašīnas stāvvietā bija mainījušās un nākušas klāt…
Gājiens ar zirdziņu
Pēdējā laikā Anitra ievērojusi, ka Bauskas apkaimē vairojas viņas braucamajam līdzīgi auto, un tas nebūtu pārsteigums – ērti un ekonomiski, tie ienāca no Vācijas. Pēdējā garo svētku brīvdienā iznākusi no lielveikala, viņa piegāja pie mašīnas un nospieda signalizācijas pogu. Nekādas reakcijas. Mēģināja vēlreiz – atkal nekā. Pēc piektās reizes aplūkojusi pulti, konstatēja, ka lampiņa mirkšķinās sarkana – varbūt beigusies baterija?
Sazvanītais meistars ieteica slēgt ar atslēgu, taču nekā – to varēja ielikt, bet ne pagriezt. Mēģini pasažiera pusē, teica padomdevējs, taču tur vispār nebija slēdzenes. Ejot apkārt auto, Anitra caur logu pamanīja uz bagāžnieka pārsega krāsainus bērnu spilnventiņus ar animācijas filmu varoņu attēliem, kādu noteikti nebija viņas mašīnā.
Atskārta bija zibenīga, un Anitra pagrieza galvu – turpat netālu šaha zirdziņa gājiena konfigurācijā citā stāvvietas «steliņģī» bija tieši tāds pats auto – gan modelis, gan krāsa. Tikai bez košajiem spilnventiņiem aiz pasažieru sēdekļa. Turklāt jau laipni atsignalizēts, saimniecei netālu daudzkārt spaidot pults pogu. Aši atvadījusies no meistara un pateikusi, ka viss kārtībā, viņa apsolīja – pasmieties varēs tikšanās reizē, kad vedīs mašīnu uz apkopi. Lai gan ticams, ka lietpratējs jau bija sapratis «beigtās baterijas» patieso iemeslu.
Prombraucot Anitra vēl nodomāja – nez, vai kāds pamanīja viņas rīkošanos ap svešo auto? Un ja nu ieskaitīta potenciālo mašīnu radio zagļu sarakstā? Labi, ka neveiksmīgu…
