Mākslas zinātnieku baušķenieku Daiņa Bruģa un Inas Līnes sarakstītā un mākslinieces Ineses Hofmanes dizainētā grāmata «Liecinieki. Latvijas piļu un kungu māju interjeri 19. gadsimtā – 20. gadsimta sākumā» aprīlī ieguva galveno balvu nominācijā «Arhitektūras izdevumi» konkursā «Zelta ābele». Konkursu ik gadu rīko Latvijas Grāmatizdevēju asociācija, un uzvarētāju katrā nominācijā nosaka profesionāļu žūrija, tomēr zīmīgi, ka «Liecinieki» ieguva galveno balvu arī lasītāju balsojumā portālā «Delfi».
I. Hofmanei piešķirts «Gada mākslinieka» tituls.
Grāmatas nerodas spontāni, īpaši kultūrvēstures mantojuma nozarē, jo tam nepieciešami nopietni pētījumi. Lasītājiem būtu interesanti uzzināt jūsu un Tukuma muzeja sadarbības hronoloģiju.
INA LĪNE: – Mums ar Tukuma muzeju patiešām ir ilga un veiksmīga sadarbība. Enerģiskā un novitātēm arvien atvērtā Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola Daini uzmeklēja 1999. gadā, kad muzejam bija jāsaprot, ko darīt ar tā apsaimniekošanā nonākušo Durbes pili. Ēkas tehniskās atjaunošanas darbi jau bija pabeigti, un muzejs meklēja kādu, kas varētu sniegt skaidru vīziju, kā attīstīt pils telpas, ko tajās rādīt. Piedāvājām pils interjerus eksponēt veidolā, kādu Durbes pils bija ieguvusi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, kad tā piederēja fon der Reku dzimtai. Šī laika iekārtojums bija redzams arī daudzos vēsturiskos fotoattēlos. Lai arī pilī nebija saglabājies neviens autentisks, no Durbes pils mantots priekšmets, dažas atbilstīgas mēbeles atradās Tukuma muzeja krājumā, bet pārējie priekšmeti tika meklēti, deponējot tos no citiem Latvijas muzejiem un pērkot antikvariātos, izsolēs, no privātpersonām. Tādu interjera elementu kā aizkarus, kuri līdz mūsdienām Latvijā nav saglabājušies, nācās modelēt un šūt pilnīgi no jauna, izmantojot attiecīgā laika piegrieztnes un vēsturiskos fotoattēlos redzamos prototipus.
DAINIS BRUĢIS: – Aizbraucām uz Durbi un ieraudzījām Latvijai klasisku situāciju, kad muzeja rīcībā nodota 70 gadus noplicināta ēka, kurā nu jāmēģina atgūt tās zaudēto sākotnējo spožumu. Spītējot atsevišķu ierēdņu viedoklim, ka pils telpas jālieto kā izstāžu zāles, Agrita Ozola, kura arvien konsekventi iestājusies pret provinciālu domāšanu, noticēja, ka pils interjerus vēl iespējams atjaunot, un pasūtīja pils atjaunošanas koncepciju un interjera projektu.
Izstrādājām gan vienu, gan otru. Durbes interjera projekta realizācijā daudz paveica firma «Intarsija», kura gan restaurēja senās mēbeles, gan izgatavoja kopijas. Tika izgatavotas arī vairākas iespaidīgas pils lustru kopijas.
Vai Durbes pils renovācija jau ir beigusies?
INA LĪNE: – Pils atjaunošana tuvojas finišam. Ēkas pirmais stāvs pilnībā rekonstruēts kā 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma Kurzemes muižnieka mājoklis ar īpašnieka rakstāmistabu, bibliotēku, deju zāli, diviem saloniem, buduāru, guļamistabu, ģērbistabu un ēdamzāli. Šī gada sākumā kā vienu no pēdējām pilī atvēra ar bērnu mēbelēm, lellēm un autentiskām attiecīgā laika spēlēm aprīkoto bērnistabu, bet pilnīgai pirmā stāva pabeigšanai vēl iekārtojama pils īpašnieku vannas istaba.
DAINIS BRUĢIS: – Šādu interjeru atjaunošana nekad īsti nebeidzas, jo nav nekā sliktāka par shematisku vēsturisku interjeru, kas iekārtots pēc «obligātā minimuma» principa – ar dažām mēbelītēm, kuras it kā ilustrē telpas funkciju. Svarīgi, lai telpās būtu arī pietiekami daudz mākslas darbu un lietišķi dekoratīvās mākslas priekšmetu. Eklektikas laikmeta interjeri tieši ar to bija īpaši, ka tie burtiski «mudžēja» no visādām mantiņām, fotogrāfijām, piemiņas lietām, radot dzīvu un ticamu pils tēlu.
Šo principu esam centušies iemiesot arī citos savos projektos, piemēram, Turaidas muižas vecajā pārvaldnieka mājā un Cēsu Jaunās pils interjerā.
Sadarbības turpinājumā ar Tukuma muzeju jūs izveidojāt tematisku izstādi.
INA LĪNE: – Daļa Durbes pils otrā stāva telpu ir pielāgota kamerstila izstāžu izvietošanai. Muzeja direktore Agrita Ozola, domājot par pils tēla viengabalainību, rūpējas, lai visas izstādes šeit būtu saistītas ar 19. gadsimta – 20. gadsimta sākuma muižu kultūru. Taču, atšķirībā no kāda mākslinieka gleznu ekspozīcijas, šādas izstādes nevar dabūt jau gatavas. Tās ir īpaši jāveido.
Izstādi «Liecinieki. Latvijas piļu un kungu māju interjeri 19. gadsimtā – 20. gadsimta sākumā» izveidojām 2010. gadā kā piemiņu jau zudušai pasaulei, par ko šodien stāsta vien fragmentāras Latvijas piļu interjeru atliekas un ļoti nedaudzi priekšmeti – šo laiku liecinieki.
DAINIS BRUĢIS: – Milzīga pateicība par iespēju sarīkot šādu izstādi visiem eksponātu devējiem – muzejiem un privātpersonām, lai gan daži īpašnieki savus priekšmetus izstādei tomēr atteica. Mums pašiem grūti vērtēt izstādes kvalitāti un iespaidu uz skatītāju, taču ļoti priecājos par augsto novērtējumu, ko devuši kolēģi un šīs jomas speciālisti. Izstāde Durbes pilī atradās divus gadus, bet 2013. gadā to ar panākumiem eksponēja Cēsu muzejs.
Kad radās doma par grāmatu?
INA LĪNE: – Agritai Ozolai bija žēl, ka tik liels darbs izzudīs no cilvēku atmiņas līdz ar izstādes slēgšanu, tāpēc viņa ierosināja izdot tās katalogu. Mūsu prātos katalogs transformējās par cita rakstura grāmatu, taču iecere tika atbalstīta, un 2012. gada rudenī un ziemā notika intensīvs grāmatas sagatavošanas darbs.
DAINIS BRUĢIS: – Grāmatu jau sākotnēji redzēju tikai sadarbībā ar Inesi Hofmani, ar kuru kopā esam strādājuši jau daudzu izdevumu veidošanā un saprotamies no pusvārda. Panākumu pamatā nenoliedzami ir arī ļoti pašaizliedzīgs viņas darbs. Pēdējā posmā ar mākslinieci daudz strādājām naktīs, «skaipā» sūtot un saņemot attiecīgās lappuses maketus un tiešsaistē veicot pēdējos labojumus tekstā.
Izdot grāmatu, kuras sagatavošanā ieguldīts vairāku cilvēku daudzu mēnešu darbs, ir salīdzinoši dārgs pasākums, un tas bija iespējams ar Tukuma novada domes un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Tagad, kad grāmata ir pamanīta un augstu novērtēta, to meklē un vēlas iegādāties daudzi. Cēsīs tā ir izpirkta, bet, cik zinu, to vēl var iegādāties Tukumā un internetā.
Grāmata veltīta Latvijas piļu interjeriem, un tajā bez priekšvārda un plaša vēsturiskā ievada lasāmas astoņu Latvijas piļu un kungu māju interjeriem veltītas «noveles». Viena no tām veltīta arī Mežotnes pils relikvijām. Izdevumā ir brīnišķīgi vēsturiski attēli un ļoti kvalitatīvas mākslas priekšmetu mūsdienu fotogrāfijas. Kur jūs tās atradāt un kā meklējāt informāciju?
INA LĪNE: – Daļa izmantoto vēsturisko attēlu speciālistu vidē jau bija zināmi, taču citi tiešām publicēti pirmoreiz. Grāmatā izmantoti attēli no dažādu Latvijas muzeju, arī Rundāles pils muzeja, arhīviem un bibliotēkām, Pieminekļu inspekcijas arhīva un privātām kolekcijām. Izmantoti arī Marburgas fotoarhīva un Herdera institūta Vācijā kolekciju fotoattēli. Daudzi attēli bija pazīstami jau agrāk, taču tagad, ļoti kvalitatīvi ieskenēti un apstrādāti, tie monitorā atklāja tādas detaļas, kuras agrāk pieejamajā kvalitātē nevarēja pat nojaust.
DAINIS BRUĢIS: – Informācijas meklēšana par šīm tēmām ir mūsu profesija, un, lai gan ko jaunu atrast ar katru gadu kļūst grūtāk, tas ir jo interesantāk. Protams, palīdz arī modernās tehnoloģijas, digitālās datubāzes, grāmatas. Gan izstāde, gan grāmatas sagatavošana, ikdienā pelnot maizi ar citiem projektiem, man un Inai bija smags, bet aizraujošs process, kurā, izsekojot kāda priekšmeta pēdas, brīžam jutāmies gluži kā detektīvi.
Vai, rakstot grāmatu, jūs iepriekš sadalāt pienākumus, vai process norit plūstoši?
DAINIS BRUĢIS: – Tā ir liela veiksme, ka varam rakstīt kopā un viens otru papildināt. Grāmatu noslēguma stadija arvien ir ļoti smaga, jo gribas, lai teksts būtu ne vien pareizs, bet arī skaists, es teiktu – pat nedaudz muzikāls. Divatā strādāt arvien ir vieglāk, jo viens uz maiņām var atvilkt elpu. Tā ir arī vieglāk pamanīt otra pieļautu kļūdu un valodas negludumus.
