Latviešu valodā ir trīs dialekti – vidus, lībiskais un augšzemnieku – un ļoti daudz izlokšņu. Runas atšķirības var būt pat pavisam nelielā teritorijā mītošiem iedzīvotājiem. Pirms grāmatas «Valles pagasts» (A. Zaļaiskalne, G. Viegliņa, 2002) izdošanas veicu pētījumu un devos uz Latvijas Zinātņu akadēmiju pie profesores Janīnas Kursītes-Pakules, lai noskaidrotu Valles pagasta iedzīvotāju valodnieciskās īpatnības. Pateicoties viņai, rakstos atradu Valles izloksnes paraugu, kas iekļauts grāmatā, to es uzskatu par vienu no lielākajiem ieguvumiem. Vērtīgu konsultāciju sniedza arī Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta Valodas vēstures un dialektoloģijas nodaļas vadītāja Dr. philol. Anna Stafecka.
Šogad iznākušajā G. Viegliņas-Vallietes grāmatā «Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē» autore ievietojusi šīs izloksnes parauga fragmentu, norādot, ka tie ir Latviešu folkloras krātuves materiāli, kas izmantoti grāmatā «Valles pagasts». Parauga transkripcija te ir pārveidota, tādējādi teksts vairs neatbilst sākotnēji attēlotajai Valles izloksnei.
Lai atainotu vārdu izrunu, tiek izmantoti īpaši fonētiskie apzīmējumi. Valles iedzīvotājiem raksturīgas divas intonācijas – krītošā un lauztā. Krītošā intonācija tiek apzīmēta ar gravi (`), bet lauztā – ar jumtiņu (^). Krītošās un lauztās intonācijas apzīmējumus G. Viegliņa-Valliete ir aizstājusi ar garumzīmēm, taču arī nekonsekventi – divos vārdos palikuši īsie patskaņi.
Izloksnes paraugā vairākkārt lasāms patskanis «a» ar punktiņu un «a» ar tam sekojošu augšējo «o». Punkts virs «a» nozīmē, ka tam ir «e» pieskaņa, bet augšējais «o» norāda uz «o» pieskaņu. Arī ar patskaņu izrunas pierakstu G. Viegliņa-Valliete rīkojusies neizprotami – dažviet to aizstājusi ar «ā», piemēram, vārds «mans» lasāms kā «māns», «gadu» – kā «gādu», bet daži pierakstīti kā īsie «a». Daļa vārdu ir pagrūti izrunājami – skanīgais «vallieši» pārtapis par «vālleši», bet «Jumpravmuiža» – par «Jūmpravmūižu».
Turklāt iebildīšu: Valles izloksnes paraugs neglabājas Latviešu folkloras krātuvē, kā to norāda G. Viegliņa-Valliete, bet gan ir lasāms Filologu biedrības rakstu 18. sējumā (Rīga, Latviešu filologu biedrības izdevums, 1938).
