Kā mēs sargājam bērnus – kad par maz vai varbūt citkārt par daudz?
Sargā pārāk daudz
Ziedīte Boriseviča, deviņu bērnu māte no Mežotnes pagasta:
Manā ģimenē bērni lieli, daudzi jau savā dzīvē, pie mums vēl tikai trīs mazākie dzīvo. Par to, vai viņiem likt vai nelikt strādāt, ģimenē nekad nav bijis diskusiju. No mazotnes bērnus ņēmu līdzi uz dārzu, savi darbi katram bija jāpaveic mājās. Kad bija iespēja, bērni ir gājuši strādāt pie saimniekiem. Tā viņi nopelnījuši naudu savām vajadzībām. Nekad mūsu ģimenē nav izskanējis pieņēmums, ka darbs cilvēkam varētu būt kaut kas pazemojošs. Svarīgi ir darbus pielāgot bērniem, viņu spējām, interesēm. Puikām neesmu likusi dobes ravēt. Viņi ir kartupeļus vagojuši, remontējuši siltumnīcu. Savukārt meitenēm ir piemeklēti citi darbiņi.
Esmu dzirdējusi radio runājam par gadījumu, kur vecāki iebilda, ka bērniem bija jādodas sakopt teritoriju. Tas tika uzskatīts teju vai par pazemojumu. Man šāda nostāja šķiet absurda. Manuprāt, te ir iekāpts otrā grāvī. Valstī ir iestādes un amatpersonas, kas bērnus pārāk daudz aizsargā. To saklausoties, vecāki viņus pārāk daudz izlutina. Darbs, lai arī kāds tas būtu, vēl nekad nevienam nav neko sliktu nodarījis.
Izpratnē valda galējības
Dagmāra Venclova, Vecumnieku novada Stelpes pamatskolas direktore:
Mēs, skolotāji, bērnus pārāk sargājam, pārāk daudz uztraucamies par viņiem. Rosinām būt uzmanīgiem. Nemitīgi aizrādām – nekāp tur, nedari to! Vienlaikus no dažiem vecākiem saņemam pārmetumus, ka pietiekami nerūpējamies par bērniem. Mūsu skolā ar vecākiem pat izraisījās diskusija, vai mācību stundas laikā skolotājam bērns nebūtu jāpavada uz tualeti. Kāda māte uzskatīja, ka tas noteikti jādara.
Izpratnē par bērnu sargāšanu valda galējības. Nereti vecāku rūpes par savām atvasēm izpaužas deformētā veidā. Viņi kategoriski ir pret bērnu iesaistīšanu vienkāršos darbiņos. Mums bija gadiem ilga tradīcija, ka skolas virtuvē bērni palīdz mizot kartupeļus. To pārtraucām, kad vecāki izsauca uz skolu TV raidījuma «Bez tabu» filmēšanas grupu. Par laimi, žurnālisti uzreiz saprata, ka mēs neko ļaunu nedarām. Nevēloties situāciju saasināt, atteicāmies no skolēnu dalības kartupeļu mizošanā. Esam saņēmuši vecāku pretenzijas par skolas un tuvākās apkārtnes uzkopšanas talkām. Viena māmiņa skaidri un gaiši pateica: «Mans bērns svešus sūdus nevāks!» Kļūst arvien grūtāk izlaipot starp vecāku izpratni par bērnu tiesību aizsardzību un daudzās paaudzēs skolā koptajām tradīcijām.
Patīkams pienākums
Pārsla Dredžele, Iecavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja:
Bērns ir dāvana, kas mums dota, un mūsu nemirstības garants. Bērns ļauj mums ar savu izaugsmi realizēt to, ko mēs savā paaudzē, savā laikā nespējām. Tādēļ pirmais, ko vajadzētu atcerēties, atbildība pret bērnu nav drūms pienākums, tas ir kaut kas priecīgs un patīkams, kas mums visiem jādara no sirds.
Bērnu tiesību aizsardzības likums noteic, ka ikviena iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai institūcijai par jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu. Tas nozīmē, ka sabiedrībai ir pienākums rūpēties arī par to, kas notiek ģimenes lokā, jo arī tur var notikt pāridarījums bērnam. Tomēr ģimenes lokam ir jābūt svētam, tajā nedrīkstētu iejaukties līdz brīdim, kad tiek pārkāpts likums, morāles normas un ētikas principi. Tad sabiedrībai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums iejaukties bērnu tiesību vārdā.
Likumā ir definēti bērna pienākumi, kas paredz dalību mājas darbos. Ar darbaudzināšanu ir jānodarbojas ģimenē, jākopj savas tradīcijas mājsaimniecības uzturēšanā, jo tad bērns spēs arī ārējā vidē izturēties disciplinēti un ar motivāciju piedalīties izglītības iestādes vides sakārtošanā.
