Rakāšanās par vecām avīzēm ir ļoti aizraujoša – pagājušā gadsimta 80. gadu rajona laikrakstā kā dzidrā trīsdimensiju spogulī var ieskatīties pārsteidzoši straujajā valsts, sabiedrības, avīzes, mūsu visu pārmaiņu procesā.
Pazīstami un nepazīstami vārdi
«Bauskas Dzīves» vēsturei veltītajā atmiņu stāstu un fotogrāfiju krājumā «Laikmetu svaros» bildēs redzu pavisam nesen atvaļinātus un vēl strādājošus kolēģus – nedaudz gludākām sejām un tumšākiem matiem, taču tikpat vitālus un līksmus kā tagad. Patīkami 80. gadu slejās atrast arī tagad zināmu uzņēmumu nosaukumus – tātad, sākuši toreiz, nebūt ne siltumnīcas apstākļos, viņi patiesi prot savu lietu.
Ne tik pozitīvi vērtējama pašvaldību ierēdņu gludenā pāreja no padomju uz neatkarīgas valsts iestādēm. Vērtējot viņu sadarīto vai nedarīto, kopumā jāsecina, ka sabiedrībai būtu bijis labāk atbalstīt pilnīgu bijušo funkcionāru izslēgšanu no aprites, kā tas notika dažās citās postpadomju valstīs.
«Komunisma Ceļš» un «Bauskas Dzīve» 80. gados iznāca trīs reizes nedēļā uz četrām lapām un tikai melnbalts.
Kad vaicāju, kāpēc avīzē tik daudz nepazīstamu vārdu, vecākie kolēģi paskaidro – tolaik bija ierasta lieta rakstīt ar pseidonīmu, dažam vēl tagad tas ir oficiāli reģistrēts autora vārds. Tomēr bija daudz arī ārštata autoru, kā arī partijas aprobētu viedokļa paudēju, tai skaitā par visai «padomju saimei nozīmīgiem tematiem». Attēlu paraksti tika publicēti zem teksta aiz autora vārda.
Ieskanas «pārkārtošanās»
Jau desmitgades vidū laikraksta tekstos ieskanas pārmaiņu zīmes. Ir pat rubrika «Pārkārtošanās» jeb «perestroika», rakstiņi par nacionālām tēmām ar zemtekstiem. 1988. gada 11. jūnijā avīzē rakstīts par Jāni Lapu no Vecumnieku ciema, kas vispirms iestājies organizācijā «Helsinki-86», bet pēc tam izstājies, skaidrojot, ka tur lietas notiekot nedemokrātiski, bet viņš atzīstot «Gorbačova demokrātiju un pašreizējo partijas kursu». Parādās asprātīgi feļetoni, piemēram, viens par pārkāpumiem darba algu pārmaksā vadošajiem darbiniekiem – nudien, drosmīgi! Par draudošo energoizejvielu trūkumu gan no tā laika avīzes neko daudz nevar nojaust, kaut atsevišķos gabalos ir runa par ekoloģiju, atkritumu šķirošanu.
Nez, vai Gorbačova «glastnostj» (atklātība – krieviski) priekšvēsts vai Andropova «sausā likuma» atskaņas, bet pieķerto negantnieku alkoholiķu vārdi šajos gados avīzē publicēti ar sīku ālēšanās aprakstu publiskās vai darbavietās, vārdā saukti arī nepilngadīgie iedzērāji un viņu vecāki.
Uz pēdējās lapas 1988. gada avīzē milicijas jaunākās leitnantes A. Šepetovskas aizpildīta rubrika «Informē Iekšlietu daļa» ne tikai ar noziedzīgo nodarījumu aprakstiem, bet arī pilniem nedarbnieku vārdiem un dzīvesvietu. Galvenokārt te vēstīts par zādzībām no veikaliem un rūpnīcām, par tiem, kas sodīti par braukšanu dzērumā – tad bija jāšķiras no 100 rubļiem, kas kolhozniekiem ar labām algām nebija nekas traks, kā arī nepilngadīgo nedarbiem, nosaucot pilnus vārdus.
To, kas tagad būtu pirmās lapas kriminālziņa – pie Elejas atrasts avarējis žigulis un šofera līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm – toreiz publiskoja šajā rubrikā ar virsrakstu «Iedzīvotāju ievērībai», lūdzot atsaukties visus, kas to redzējuši. Bieži parādās rosīgās nepilngadīgo lietu inspekcijas vecākās inspektores L. Mucenieces vārds.
Balsotāju aktivitāte – 99 procenti
Rubrikā «Vēstis no skolām» 80. gadu vidū publicēti jauniešu pašu mēģinājumi aprakstīt kādu notikumu. Kaut arī tagad šo rindu autores visai niknais gabaliņš par smēķējošu laikabiedru bezatbildību pret savu veselību pēc biedīgas filmas noskatīšanās kino «Uzvara» pašai liekas naiva jaunības maksimālisma izpausme, atminos, ka tolaik kā vidusskolniecei pirmo reizi redzēt savu vārdu nodrukātu avīzē bija saviļņojoši. Jāteic, ka filma bija daudz briesmīgāka nekā tagad uz cigarešu paciņām drukātie attēli, tomēr vairākums pīpējošo līdzaudžu, cik atminu, toreiz nejauko ieradumu neatmeta.
Desmitgades otrajā pusē avīzē atrodama publikācija «Cik likumīga ir jaunatne?» ar pārdomām par ieceri sagatavot atsevišķu likumu par jaunatni. Pirms dažiem gadiem līdzīgas diskusijas ritēja arī mūsdienu sabiedrībā.
Atrodu vēsti, ka 1987. gadā pabeigta Iecavas autoosta – «celtnieku velte Lielā oktobra septiņdesmitgadei». Tā paša gada 21. jūnijā bija «Svētku diena, darba diena» – Bauskas rajona tautas deputātu padomju vēlēšanas. Kāda rosība valdīja iecirkņos, ja piedalījās ap 99% vēlētāju! Neticami? Padomju laikā tā bija vienmēr, atminieties paši vai miniet – no tiesas vai tikai oficiālo skaitītāju fantāzijā. Tomēr ievēlēti simtiem deputātu pagastu un ciematu padomēs, ievēlēja arī Tautas tiesas tiesnešus. Par potenciālajiem tā laika pašvaldību vadītāju kandidātiem viedokli avīzes slejās aicināja paust arī vēlētājus. Vai viņi to darīja, pēc publicētā grūti atbildēt.
Beigtu ūdeļu koris
Vēl 1988. gadā Bauskas rajona darbaļaudis oficiāli uzņēmās «sociālistiskās saistības» – publicēta lappuse ar padarāmo lauksaimniecībā, rūpniecībā, celtniecībā, transportā un sakaru sistēmā, ceļu būvē, meliorācijā, tirdzniecībā un citās jomās. Tas nebija nekāds «ūdens», bet konkrēti skaitļi par ievācamo ražu, ražošanas apjomu virs plāna, telefonizācijas tīkla ierīkošanu, kā arī apņemšanās «nodrošināt visu Lielā Tēvijas kara invalīdu pieprasījumu pēc bezmaksas automašīnām «Zaporožec» un automašīnām «Žiguļi» par pilnu samaksu».
Rubrikā «PSKP programmu pildot» ievietota publikācija «Kā protam uzklausīt cilvēku». Regulārs bija «Rajona preses grupas bloknots» – apraksti par novērojumiem saimniecībās. Piemēram, preses grupas locekļi – Dz. Brūvere, Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) rajona komitejas organizatoriskā darba nodaļas instruktore, I. Tukišs, Tautas kontroles rajona komitejas inspektors, H. Kope, redakcijas darbinieks, – apsprieduši degvielas, smērvielu un elektroenerģijas ieguvi un izmantošanu sovhozā. Jau redzami sabiedrības aktivitātes aizmetņi – codieši 1988. gada janvārī izveidojuši hokejlaukumu, jo rajonā tāda trūka.
Aprakstā par kolhoza «Ozolaine» palīgnozari – kažokzvēru fermu – blakus divu foto kombinācija, kādu mūsdienās, visticamāk, neatļautos publicēt, proti, pa kreisi dzīva pūkaina ūdele, kādu fermā ir 3,5 tūkstoši, līdzās – žāvēšanai izstieptas nodīrātas ūdeļādas ar atplestām mutēm un nokārtām ķepām. Izskatās kā grotesks plakanu ūdeļu koris, brrrr… Bijusi ienesīga nodarbe – 40% kolhoza saražotās produkcijas pārdošanas ieņēmumu, vadītāja runā par paplašināšanos, tekstā mudž iespaidīgi skaitļi, bet par nežēlīgu zvēru nobeigšanu vai vides piesārņošanu vēl neviens neuztraucas.
Jauna – ar Sieviešu dienu
Pētot nodzeltējušās lapas, sapratu, kāpēc kolēģiem tik tuva Starptautiskā sieviešu diena. 1989. gada 8. martā iznāca pirmais avīzes numurs ar atjaunoto vārdu «Bauskas Dzīve». Uz vāka – ceļavārdi jaunam posmam un apsveikums sievietēm «Jums, mūsu lepnās, gaišās un nerimstošās…». Nosaukuma dizains pirmo riezi izvēlēts lasītāju konkursā, tā uzvarētājs – ilggadējais rajona arhitekts Aleksandrs Paklons.
Desmitgades pēdējā gada avīžu komplektā ir daudz vēstuļu ar atmiņu stāstiem par cilvēkiem, kas cietuši no padomju režīma vai pielikuši roku izsūtīšanā. Šķiet, ilgais liegums par to pat ieminēties jo skaudrāk atbrīvojis emocijas. Izziņota ierosme par to, ka Iecavā jābūt Edvarta Virzas ielai – vēl viena aizliegta vārda un mantojuma atdzimšana. Parādās rubrika «Redakcija kontrolē laikrakstam sniegtās atbildes», daudz rakstot par ceļu sakārtošanu. Zīmīgs nosaukums rubrikai «Mūsu mājās, Latvijā, dzīvojot», kaut paralēli vēstīm par Tautas fronti un Pilsoņu komitejām joprojām raksta par LKP rajona komitejas rosību.
Rubrikā «Arodorganizācijās» vadītājas Ārijas Gailes raksts par to, ka kuplajam arodbiedrību biedru pulkam jāizlemj, «kurā pusē nostāties». Parādās dažādi viedokļi, konfliktu apraksti, saturs veidots pēc daudzveidības principa, ne tikai atskaites par partijas vai vadoņu paveikto.
Sākums profesionāļiem
«Bauskas Dzīve» 80. gados bija pirmā darbavieta daudziem mediju un sabiedrisko attiecību jomas profesionāļiem. Stāsta ilggadējā laikraksta žurnāliste un atbildīgā sekretāre Mārīte Ozoliņa: «80. gadu beigas bija paaudžu maiņas periods. Pensijā aizgāja vecie buki – Biruta Bērziņa, Visvaldis Bulle, Daina Ziemele. Mūsu štatā šajā desmitgadē bija Ivars Bušmanis, tagad «Latvijas Avīzes» galvenās redaktores vietnieks. Sandra Eglīte bija korespondente un redaktora vietniece, strādāja no 1983. līdz 1994. gadam, tagad «diriģē» «Ievas Stāstus». Te strādāja Dagnija Bille, tagad Muceniece, ilggadējā Zemkopības ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste, kā arī žurnāliste Anija Pelūde.» Astoņdesmitajos gados laikrakstā sāka strādāt pašreizējā «Bauskas Dzīves» redaktore Anita Rozentāle.
Daudz atminas tikpat pieredzējusī žurnāliste Inga Muižniece: «Pārceļoties uz dzīvi Bauskā, redakcijā sāku strādāt 1985. gada 15. maijā. Avīzes līdzstrādniece Aina Medne pārgāja darbā uz pilsētas izpildkomiteju, un es nācu viņas vietā. Pēc septiņiem gadiem televīzijā atsāku darbu presē. Redakcijas plānošanas sanāksmes bija smagas – bijām septiņi(!!!) rakstītāji un ar mokām piepildījām toreizējās avīzes četras lappuses. Visiem vajadzēja ziņot galvenokārt par lauksaimniecisko ražošanu, turklāt atainojot to komunisma cēlāju rosības gaismā. Ko tādu izspiest no sevis bija ļoti grūti. Atbalsts žurnālistiem bija tā laika radījums – preses grupas. Kopā ar mani tajā bija toreizējās lauksaimniecības pārvaldes agronome Ilga Grieķe un kompartijas rajona komitejas instruktors Māris Krūmiņš. Abi lieli joku plēsēji un reizēm nesa mani cauri, sastāstot visādas muļķības, kurām mācījos neticēt. Izbraukumi uz kopsaimniecībām bija lietišķi, sarunas ar lauksaimniekiem profesionālas, man atlika tikai ātri un precīzi pierakstīt dzirdēto. Diktofonu toreiz nebija. Reiz vēlā rudenī braucām no reida par cukurbiešu novākšanu padomju saimniecībā «Rainis». Tur tās stirpās meta šim darbam atvestie cietumnieki, kurus nedrīkstēja bildēt. Mājupceļā bijām pārsaluši zili ar audumu pārvilktā «bobikā», kas bija redakcijas vienīgais auto. To stūrēja Māris Krūmiņš, kurš iegrieza sānceļā un atkorķēja ledusauksta šampanieša pudeli. Esot paņēmis līdzi – dāmām… Tādu laipnību taču nevarēja atraidīt. Zīmīgi, ka arī tagad «Bauskas Dzīves» šoferītis ir Māris Krūmiņš, tiesa gan – pavisam cits Māris.»
Brīvība un laime
Jāpiebilst, ka 80. gadu bildēs visur klātesošs ir šoferītis Juris Iļņickis, kas tikai nesen devās pelnītā atpūtā, reizumis vēl izpalīdzot mums ar nokļūšanu notikuma vietā. Labs un laipns šoferis mediju uzņēmumā ir tikpat svarīgs kā atsaucīga un kompetenta biroja vadītāja – šie cilvēki nodrošina ikdienas darba «asinsriti». Ja vēl braucējs prot nospiest fotoaparāta pogu, avīze nevar neiznākt.
Inga 1988. gada maijā otro reizi samainījās amatiem: «Aina Medne atgriezās redakcijā, bet es uz trim gadiem kļuvu par Bauskas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Jāņa Teikmaņa vietnieci. Tā man bija vienīgā iespēja tikt pie labiekārtota dzīvokļa Bauskā. Avīzē atgriezos 1991. gada vēlā rudenī, kad jau bija sācies cits laiks gan Latvijai, gan laikrakstam.»
Labas atmiņas par to laiku ir Žannai Zālītei, pašvaldības izdevuma «Vecumnieku Novada Ziņas» redaktorei: ««Komunisma Ceļā», vēlāk – «Bauskas Dzīvē» esmu strādājusi gan par mašīnrakstītāju, gan korespondenti un numura redaktori. Varbūt kādam tas šķitīs neticami, taču man ienākšana «Komunisma Ceļā» saistās ar brīvības izjūtu, jo tolaik biju ļoti jauna un nepieredzējusi, lai spētu apjaust režīma pieprasītās nodevas šim laikam. Biju laimīga, ka uzreiz no vidusskolas sola nokļuvu avīžnieku vidē, kur sastapu sev līdzīgus mūzas apgarotos. Savu rokrakstu veidoju, kāri tverot pieredzējušo kolēģu padomus un apbrīnojot žurnālistikas vecmeistaru Dainas Ziemeles, Birutas Bērziņas un Visvalža Bulles darba spējas. Mani iedvesmoja radošā gaisotne redakcijas kolektīvā, sastaptie pilsētnieki un lauku ļaudis, nenoliegšu – arī šim laikam raksturīgā bohēma.» Žanna piebilst – par pēdējo ir daudz līksmu stāstu, taču to atklāšanai jāpaiet vēl gadiem pieciem.
Atvērumā «Aizvadītā gada akcenti fotogrāfa skatījumā» 1989. gada galvenais notikums ir Baltijas ceļš 23. augustā. Cerīgs sākums 90-tajiem. Kāda pārmaiņu desmitgade mūsu avīzes lappusēs būtu tā laika un tagadnes lasītāju acīm – nāciet un pētiet paši, visas avīzes redakcijā ir iesietas!
