Izrādās, viens no šķēršļiem, kas bremzē privātmāju pieslēgšanu ciemos izbūvētajām centralizētās kanalizācijas sistēmām, ir prasība pēc cauruļu ieguldīšanas projektu izstrādes, saskaņošanas un citām birokrātiskām darbībām, kas cilvēkam dzīvi bendē – prasa milzum daudz laika un papildu naudas.
Eiropas direktīva paredz ūdenssaimniecības rekonstrukciju un cilvēku cienīgas dzeramā ūdens piegādes un kanalizācijas novadīšanas sistēmas izveidi lauku ciemos līdz 2016. gadam. Eiropas Reģionālās attīstības fonds tam atvēl prāvas naudas summas, līdzfinansējot šos projektus pat 85 procentu apmērā. Pašvaldība no mūsu naudas makiem sedz pārējo, un uzlabojumi ir vērienīgi.
Brunavas pagasta pārvaldniece Baiba Marčenkova apliecināja, ka, piemēram, Ērgļos pēc projekta īstenošanas iedzīvotāji beidzot saņem labu dzeramo ūdeni. Iepriekš ilgus gadus brūnganā «rāva» saturējusi 2,4 miligramus dzelzs uz litru ūdens, nu dzelzs sastāvs – 0,2 mg. Toties centralizētajai kanalizācijas sistēmai Ērgļos pieslēgta viena daudzdzīvokļu māja… B. Marčenkova tic, ka šī ir investīcija nākotnei, ar laiku nāks jauni ļaudis un novērtēs šo piedāvājumu. Investīcija tā tiešām milzīga, turklāt teju katrā ciemā visos novados. Tomēr, ja Ērgļos to neizmanto neviena privātmāja, Ozolainē – viena, un līdzīgu niecīga ieguvuma uzskaitījumu var turpināt, vai tā tomēr nav zemē nomesta nauda? Nezinu komersantus, kuri savā privātuzņēmumā atļautos šādas neizmantotas investīcijas.
Pašvaldībām «jākurbulē» valsts institūcijas, lai mūsu naudu bezjēgā neraktu zemē. Domnieki, kādas ir jūsu iniciatīvas birokrātijas samazināšanai konkrētajā situācijā? Kādi ir jūsu priekšlikumi, lai ļaudis mudinātu izmantot radītās iespējas, nevis bendētu viņiem dzīvi? Deputāts pēc definīcijas nav tikai rokas cilātājs balsojumos, bet vēlētāju interešu pārstāvis.
