Vasarā ar velosipēdu Bauskā braucu gandrīz katru dienu. Satiksmes dalībnieki ir gan braucēji, gan gājēji, un mums vajadzētu citam citu cienīt.
Cauri pilsētai virzās tāda satiksmes straume, ka uz brauktuvi ar velosipēdu dosies tikai pašnāvnieks. Vienīgais veloceliņš pilsētā ved uz Ceraukstes pusi, un tas sākas aiz Salātu un Zaļās ielas krustojuma. Taču līdz turienei ir jātiek, meklējot savai un riteņa drošībai labāko maršrutu. Jābrauc pa ietvi, kur sākas piedzīvojumi.
Ģeņģerētāji un pļāpas
Viens no riteņbraucēja draudiem ir tie, kurus saucu par ģeņģerētājiem – cilvēki, kuriem laikam trūkst līdzsvara. Pat būdami skaidrā prātā, viņi migrē pa ietvi, pārvietojoties te pa vienu, te otru trotuāra pusi. Nākas prātot, kā tādam ar godu tikt garām.
Interesanti ir arī mani līdzaudži pensionāri. Aizvakar iznāca «sarauties» ar kundzīti uz pārejas. Laikus viņu ieraudzījusi, centos lēnītēm apbraukt. Taču gājējas somā iezvanījās telefons, un, nebēdājot par auto tuvošanos, sieviete apstājās, meklējot tālruni. Lēcu no riteņa un aši stūmos garām, lai mēs abas pēc brīža nebūtu gar zemi. Taču tantuks palika uz pārejas un nikni uzšņāca: vai man vietas par maz?
Cienu katru jauno māmiņu, bet, kad viņas divatā stumj ratus, garām tikt nav iespējams. «Labi, lai jau jūtas kā pasaules valdnieces!» saku, būdama vecmāmiņa.
Uz ielas – ar aizbāztām ausīm
Manam velosipēdam ir gan zvans, gan taure, kas noder, brīdinot, ka tuvojos no aizmugures. Ja būtu manā ziņā, nedotu velosipēdista tiesības tiem, kuru ritenim nav signālierīču. Iedama lejup pa Kalna ielu Bauskā, daudzas reizes esmu piedzīvojusi šausminošu brīdi, kad garām burtiski aizlido klusējošs riteņbraucējs. Pāris centimetru pa labi vai kreisi, un…
Taču nekāda signalizēšana nelīdz, ja gājējam vai, vēl trakāk, riteņbraucējam ausis ir «aizbāztas ar mūziku» krietnā skaļumā. Tāds jūtas un uzvedas kā viens pats uz ceļa un pasaulē. Riteņbraukšana ikdienā, pārvietojoties pa pilsētu, braucot uz darbu, skolu, veikalu, vedot bērnus uz dārziņu, Dānijā un Nīderlandē ir ļoti iecienīta. Tur uz velosipēdistu celiņa valda pedāļu minēji un gājējam ir jāzina sava vieta.
Nemaz nepieminu mūsu bedrainās ietves, ielas, iekšpagalmus un briesmīgos zemesceļus. Gan to pamanīs Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks, kurš šovasar brīvajā laikā ar velosipēdu brauc garus gabalus.
Gribu vien aicināt uz savstarpēju sapratni, jo velosipēds ir videi un sabiedrībai draudzīgs pārvietošanās līdzeklis.
