Mūsas gleznainajā ielokā 1883. gadā durvis vēra Stiļķenes-Pamūšas muiža. Lepnajai divstāvu ēkai tās pastāvēšanas vēsturē mainījušies īpašnieki.
No baroniem tā pārgājusi latviešu jaunsaimnieku rokās, pēcāk namā nesaudzīgi saimniekoja padomju vara. Mājā izbūvēja kopmītņu tipa dzīvokļus tuvējās fermas strādniekiem. Vējš un postaža svilpoja senajos mūros, kad 2000. gadā ēkas savā īpašumā ieguva Valentīna Pozņaka un viņas draugs no Vācijas Kārlis Naujoks.
Laimes pakavi
Četrpadsmit gadu laikā muižas ēka un tās apkārtne ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Braucot uz Grenctāli, pirms pašas robežas pārdesmit metru no šosejas labajā malā redzams balts nams un skaists, oriģināli iekopts pagalms. Lielfermas ūdenstornis daļēji nojaukts un atjaunots kā savdabīgs karoga tornītis. Pagalmā puķu dobes, daudzās senlietas izkārtotas neparastās kompozīcijās. Sava vieta atrasta katram nieciņam.
Sākot darbus, no muižas sētas un ēkas izvestas 16 lielkravas ar gružiem. Taču viss esošais nav vieglu roku mests projām, bet rūpīgi pārskatīts. Kārlis uzgājis muižas smēdes vietu, kur zemē saglabājušies desmitiem pakavu. Rūpīgi notīrīti un nokrāsoti, tie atraduši vietu mājas noformējumā, kļuvuši par sirsnīgo saimnieku dāvaniņām viesiem. «Tie ir mūsu laimes pakavi,» nosmej saimnieki.
Cieņa pret pagātni
Ieejot ēkā, pārsteidz prasmīgais senlaicīgā apvienojums ar mūsdienīgo. «Te katrs ķieģelītis ir pašu rokām nopulēts, samīļots un ielikts tam vispiemērotākajā vietā. Tas Kārļa, vīrieša ar zelta rokām, veikums, protams, ar manu visgudro pieskatīšanu,» labsirdīgi smaidot, savu māju izrāda saimniece. Daudzviet priekšmetus sedz izšūtas sedziņas, gāzes balons noslēpts aiz dekoratīva aizslietņa. Viss izvietots pārdomāti, gaumīgi. Senajām lietām rasts pielietojums, saimnieki zina daudzus saistošus stāstus par to izcelsmi un nokļūšanu Andrejmuižā. Vēl kāda interesanta nianse, ko nevar nepamanīt – mājā valda latviska, nacionāla aura, kuru papildina vāciskā punktualitāte. Tas jaušams noskaņā, telpu noformējuma detaļās, arī abu saimnieku vizuālajā tēlā. Valentīna «Bauskas Dzīvi» sagaida Zemgales tautas tērpā, bet Kārļa apģērbā skatāmi Bavārijas tautiskie motīvi.
Sakopts Latvijas stūrītis
Romāna vērts ir abu «muižnieku» dzīves stāsts. Kārlis ir no baltvāciem Tilzītes pusē. Savukārt Valentīnas, savulaik Borisānes, saknes meklējamas Rēzeknes apkaimē. Krītot dzelzs priekškaram, Kārlis Latvijā ieradās 1992. gadā cerībā izvērst biznesu, bija atvērts arī romantiskiem piedzīvojumiem. Vīrieša sirdi un patvērumu stiprās rokās tolaik meklēja Valentīna. Viss notika gluži kā filmā, pirmā sastapšanās, neprāta mija ar neziņu, divu mēnešu pārbaudes laiks, vientuļnieku dzīve nomaļā savrupmājā, biznesa veiksmes un cīņa ar mafiju. Piedzīvotā ir tik daudz, ka Valentīna nebaidās atzīt – bijis raibs mūžs, skaistas vecumdienas un joprojām jaunības nemiers sirdī.
«Mani visu dzīvi vadījušas atziņas – var dzīvot un strādāt arī tā. Ja es vairāk nevaru, tad vēl mazliet varu. Lai notiek, kas notikdams, dari, kas tev darāms. Nevaru, neprotu, nesanāk – šie vārdi, manuprāt, ir atruna sliņķiem. Savā pieklājīgajā vecumā mēs ar Kārli valstij neko daudz vairs nevaram dot, kā vien bezgalīgu uzticību, patriotismu. Ar prieku esam sakopuši vienu mazu Latvijas stūrīti. Sakārtojot šo muižas ēku, ar godbijību savu darbu veltām kādreizējam šīs mājas īpašniekam, strādīgajam, visnotaļ cienījamajam, sabiedriski darbīgam savas zemes pilsonim, kurš tika pazudināts Sibīrijas plašumos – Albertam Jātniekam,» tāda ir Valentīnas Pozņakas atziņa.
Konkursā «Bauskas novada rota» Andrejmuiža pieteikta kā viena no īpaši sakoptajām individuālajām dzīvojamajām mājām Brunavas pagastā.
