Jāņi ir īpašs laiks, kad gandrīz katrā latvietī mostas kas pagānisks, to esmu pamanījusi arī sevī. Laiks, kad visvairāk uzturamies dabā, kad esam ar to visvairāk vienoti un, ja vien to vēlamies, redzam dabas absolūto harmoniju un jūtam ilgas pēc tās.
Ar mani tā ir, jo ikdiena aizrit darba kabinetā pie datora, tāpēc tik ļoti ik vasaru gaidu šīs rituālās brīvdienas dabā. Šie ir mani visiemīļotākie svētki.
Staigājam gar Zemgales perfekti tīrajiem kviešu laukiem un dažām ar jāņuzālēm bagātākām pļavām, virs kurām samācas tumšzilas debesis. «Lai man neviens nestāsta, ka zaļā krāsa ar zilo nesaderas. Raug, cik burvīgi tās saplūst dabā!» iesaucas draudzene. Jā, un bažas par nenormāli auksto un lietū mirkstošo Līgo vakaru pilnīgi izzūd. Gaidām brīnumu, kad gaisma kaut uz brīdi uzveiks tumsu.
Pinam vainagus, veidojam ugunskura vietu, sienam pirtsslotas un karsējamies uz lāvas. Nemainīgi un tradicionāli gadu gadiem ik Līgo vakaru. Un to pilnīgi neietekmē ne āra temperatūra, ne lietus vai krusa, ne krīzes, ne politisko notikumu ēnas. Svētku un tradīciju nemainīgā noturība sniedz patīkamu stabilitāti un drošību.
Pēc pirts sasēžam ap ugunskuru un dziedam, kā mākam. Dzīvā uguns man vienmēr saistās ar bērnību un jaunību, kad pēc skolas vai brīvdienās no studijām Rīgā atbraucām mājās, sasēdāmies virtuvē pie plīts, vērāmies liesmiņās un stāstījām mammai par uzzināto, piedzīvoto, redzēto. Tāpat Līgo vakarā veramies ugunskura liesmās – mistiskās, maģiskās, atmiņas raisošās, iedvesmojošās…
Mūsu senči uzskatījuši, ka uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā un vienlaikus arī visnoslēpumainākā enerģija.
Rītu nesagaidījām, bet ugunskuru sakūrām tādu, lai tas degtu līdz Saules lēktam, lai diennaktī ne mirklis nepaliek bez gaismas.
