Šogad mani vasaras saulgrieži aizritēja īpaši – četru dienu garumā ar neuzveicamu latviskuma garu un dziļu patriotismu sirdī. To palīdzēja izjust tautas deju lieluzvedums «Lec, saulīte!» Mežaparkā un Līgo svētki lauku sētā, kur tuva latviskā dzīvesziņa.
Pārdomas par latviešu nacionālo identitāti raisīja Kanādas latvieši, ar kuriem kopā līgojām. Viņi bija aktīvākie Līgo dziesmu dziedātāji. Atšķirībā no lielas daļas vietējo ļaužu, viņi tautasdziesmām zina arī vārdus, nevis tikai piedziedājumus ar frāzi «Līgo! Līgo!». To viņi apguvuši sestdienas skolās. Lai gan šķita vēss, Jānis bija tērpies baltā linu kreklā, ap vidukli apsējis vecāsmātes dāvāto jostu un galvā uzlicis ozollapu vainagu. Viņi bez problēmām ar patīkamu akcentu runā latviski, jo tā esot «mājas valoda». Kanādā piedalījušies Dziesmu un deju svētkos, latviešu centros svinējuši tradicionālos svētkus un citādi godā turējuši latviešu kultūru.
Pēdējo gadu laikā viņi mērojuši ceļu pāri okeānam, lai senču zemē justos kā mājās. Ģimenes izdzīvojušas iepriekš jau dzirdētu likteņstāstu – bēgļu gaitas.
Lai arī Ziemeļameriku uzskata par lielo iespēju zemi un šie latvieši tur dzīvo jau trešajā paaudzē, viņi nolēmuši atgriezties Tēvzemē. 34 gadus vecais Austris stāsta: «Lai arī Latvijā neesmu piedzimis, tomēr Kanādā man kaut kā trūka, te es jūtos labi. Es gribu, lai mani bērni uzaug Latvijā.» Pašlaik, kad noris masveida izbraukšana no valsts, amatpersonas aktualizē reemigrācijas plānu. Kanādas latvieši atklāja, ka ne jau nauda vai citi materiāli labumi rosinās atgriezties, bet gan mīlestība pret Dzimteni. Godājot latviešu tradīcijas, to iemācīt var tikai ģimene.