Atkarību postā un citās pro-blēmās ieslīgušus vīriešus nevajag žēlot, jūtināties un vaimanāt. Vīriešiem viss ir jāpasaka ļoti stingri, jādod konkrētas norādes, jānosaka virziens. Sievietes pie Dieva nonāk ar emocijām un intuīciju, bet vīriešiem dievatziņa jāsasniedz ar saprātu – tā uzskata katoļu misionārs Aigars Jurčs. Viņš nav klasisks pozitīvais varonis.
Vārds rada perspektīvu
Laimīgi izkļuvis no atkarību bezdibeņa, Aigars pirms vairākiem gadiem sāka citu dzīvi, apzināti izvēloties kalpošanas ceļu, lai pateiktos Dievam un palīdzētu cilvēkiem.
«Biju sasniedzis viszemāko punktu, attopoties uz ielas bez nekā un ar vairākām kriminālām epizodēm nesenā pagātnē. Lielākā daļa draugu un paziņu, ar kuriem mani saistīja narkotikas, jau bija miruši. Man bija tikai divas izvēles – sekot viņiem vai dzīvot. Droši vien kāda daļiņa veselā saprāta manī bija saglabājusies, jo intuitīvi sāku meklēt ceļu, lai atgrieztos dzīvē. Es nebiju ticīgs cilvēks – nepavisam! Reliģija kopš bērnības man šķita kā bieds, kad par jebkuru nodarījumu draudēja bargs sods, bet man bija tik daudz grēku, ka dvēselei mūžīgi būtu jādeg elles ugunīs. Pirmais cilvēks, no kura izdzirdēju vārdu «piedošana», bija katoļu priesteris Viktors Stulpins, kurš tagad ir Kurzemes diecēzes bīskaps. Tas manai dzīvei pavēra pilnīgi jaunu perspektīvu. Biju nožēlojams narkomāns, bet man neko nepārmeta, nebaidīja, tikai aicināja uzticēties Dievam, mācīties piedošanu,» Aigars sarunā ir ļoti atklāts.
Mācās Ukrainā
Misionāru skolu Ukrainā Aigaram ieteica misionārs Andrejs no Lietuvas, ar kuru jaunais cilvēks iepazinās, kalpojot Betlēmes žēlsirdības mājā. Aigars, pirms izdarīt izvēli, daudz lūdzās vienatnē un kopā ar citiem, sirdī arvien dziļāk izjūtot vēlmi palīdzēt cilvēkiem ar problēmām. Misionārs spriež: «Kāda neatrisināta problēma ir ikvienam cilvēkam, ne jau tikai narkomāniem un alkoholiķiem. Tā sagandē dzīvi, tāpēc ir ļoti, ļoti svarīgi ļauties, lai problēmu palīdz risināt Dievs. Cilvēka spēki ir pārāk vāji. Tikai Dievs var izdziedināt dvēseli.»
Misijas darbu katoļu klosterī Ukrainā Aigars apguva nepilnu pusotru gadu. Dzīvoja klostera stingrā režīmā, nodarbībās klausījās lektorus no dažādām pasaules valstīm, iemācījās ukraiņu valodu, turpināja apgūt poļu valodu un sāka kalpošanu. Misionāri, izmantojot dažādas metodes, cenšas sasniegt konkrētus mērķus – palīdz cilvēkiem atrast Dievu, atgriezt veselo saprātu dzīves situāciju risināšanā, ticībā iegūt mieru un paļāvību.
Prasme vadīt vīriešus
Aigars Jurčs bija dzirdējis par priesteri Andreju Mediņu – Bruknas Kalna svētību kopienas dibinātāju un garīgo vadītāju. Viņš asistēja arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam Bruknas apmeklējumā un tikšanās laikā Stelpes pamatskolā, kur publiski liecināja par savas dzīves drāmām un atgriešanos Dieva patvērumā.
Šogad misionārs pats piezvanīja Andrejam Mediņam un piedāvāja palīdzību kristīgo jauniešu nometnes «Oāze» organizēšanā Saldū. Tur bija arī citi brīvprātīgie palīgi. Kādu dienu priesteris Mediņš vaicāja, vai kāds no viņiem varētu kalpot Bruknas kopienā.
Stāsta Aigars Jurčs: «Es redzēju, kādi rezultāti ir Saldus katoļu draudzē, Bruknas kopienā, atkarīgo adaptācijas mājā Skrundas novada Lēnās, un atskārtu, cik spēcīgi Dievs darbojas priesterī Mediņā, jo viņš pats vienkārši nespētu to visu paveikt. Neviens cilvēks to nevarētu. Turklāt man gribējās papildināt prasmes un zināšanas, jo Andreja Mediņa pieredze atkarīgo vīriešu kopienas vadīšanā ir ļoti vērtīga, atšķirīga no tradicionālās. Latvijā ir raksturīgi, ka garīdznieki bieži vien sāk žēlot atkarīgos vīriešus, kas ir pilnīgi aplami. Tikai stingrība, konsekvence un noteiktība viņus var vest pie prāta un Dieva. Sievietēm gan ir nepieciešama iejūtīgāka un maigāka attieksme. Savas emocionālās un jūtīgās dabas dēļ sievietes daudz vieglāk pieņem ticību. Vīrieši spurojas pretī, taču problēma nav kristietībā, bet gan faktā, ka priesteri nav iemācījušies vadīt vīriešus. Manuprāt, šajā jomā Andrejs Mediņš ir etalons, kam līdzināties.»
Atzīt kļūdas un piedot
Sākot kalpošanu Bruknā, misionārs nokļuva pazīstamā vidē starp cilvēkiem, kuri ir apņēmušies radikāli mainīt savu dzīvi. Tas, ka Bruknā viss ir paveikts pašu spēkiem, Aigaram šķiet kā brīnums. Apguvis atkarību teoriju, viņš zina, cik grūti ir atkarīgos cilvēkus motivēt darbam. Tas ir gan nomāktā dvēseles stāvokļa dēļ, gan prasmju un strādāšanas ieraduma trūkuma dēļ.
Misionārs uzsver, ka atkarīgo kopienā pirmais, neapspriežamais likums ir paklausība. Vadītājs pieņem lēmumus un sniedz norādījumus kopienas dzīves organizēšanā, diendienā strādājot kopā ar pārējiem. Attiecībās ar kopienas cilvēkiem ne mirkli nedrīkst ļauties emocijām – tās jāpatur sevī. Ja tomēr gadās pāršaut pār strīpu, tad vadītājam ir publiski jāatvainojas un jālūdz piedošana. «Prasme atzīt savas kļūdas, piedošanas lūgšana un pateicība ir mani galvenie balsti sadarbībā ar citiem cilvēkiem,» teic Aigars. Pašlaik viņš atrodas Somijas ziemeļos, lai kopā ar poļu priesteri nelielas pilsētiņas katoļu draudzē jauniešiem vadītu rekolekcijas. Bruknā misionārs atgriezīsies jūlija beigās.
UZZIŅAI
Romas Katoļu baznīcas misionārs Aigars Jurčs
Dzimis Rēzeknē. Absolvējis Rēzeknes Valsts ģimnāziju.
Ukrainā beidzis franciskāņu ordeņa Misionāru skolu.
Kalpojis Betlēmes žēlsirdības mājas atkarību centrā Rīgā, Somijā, Polijā, Ukrainā, Moldovā.
Piedalījies jauniešu kristīgās nometnes «Oāze» un rekolekciju grupu organizēšanā.
Pārvalda vairākas slāvu valodas.
Nesen sāka kalpot Bauskas novada Dāviņu pagastā, Bruknas Kalna svētību kopienā, organizējot un vadot ikdienas darbus.
