Ieejam vienā no Bauskas ēstuvēm – apkalpojošais personāls neliekas gar mums ne zinis, ne «labvakar», ne «sveiki». Minstināmies, jo īsti nesaprotam, vai ēdiens jāpasūta pie letes, aiz kuras atrodas it kā viesmīle, vai jāiet apsēsties pie galdiņa. Gar mums kafejnīcā joprojām nevienam nav nekādas daļas. Patiesībā vajadzēja iet prom, bet sāku aprast ar zemās kvalitātes servisu mūsu pilsētā. Ņemu ēdienkarti no letes un dodos pie galdiņa. Ko nu «lekšos»…
Citā it kā smalkā ēstuvē Bauskā pa klientu zāli staigā pavāre sarkanās «trenūzenēs» un apakškrekliņā… Esmu bijusi daudzviet, kur šefpavāri iziet pie publikas uzcirtušies kā kinofilmās, bet sasvīdušos treniņtērpos… laikam šejienes īpašais šiks.
Kādā nedēļas nogalē man bija uzticēts pieskatīšanā piecgadīgs meitēns, abas nolēmām atpūsties, kā nākas, un pusdienot vietējos restorānos – viendien Bauskas pusē, otrā dienā – Iecavā. Esmu pārliecinājusies, ka Eiropas valstīs bērni ir prioritāte – viesmīļi steidz vispirms pie galdiņiem, kur piesēž klienti ar bērniem, un pavāriem bērnu maltītes gatavošana ir vispirmais pasūtījums. Domāju, ka mēs arī esam Eiropā… taču aplami domāju, jo pirmo ēdienu mums gan Bauskā, gan Iecavā atnesa tieši pēc stundas un trim minūtēm kopš pasūtījuma pieņemšanas.
Vistrakāk ir ieiet dažās mūspuses kafejnīcās tūlīt pēc atgriešanās no kāda ārzemju brauciena, jo tur viesmīļi ar klientu runā, par viņu rūpējas un viņu izklaidē, ja arī ilgāk jāpagaida. Tāds iespaids, ka Bauskas ēstuvju personāls ne reizi nav bijis nevienā ārzemju restorānā, pat ne Rīgas restorānos (te es nedomāju «Makdonaldu»), jo – ja ko labu redzētu, vai tad tiešām nepamācītos? Šis stāsts, protams, neattiecas uz visām mūsu kafejnīcām.
