Mārim Vecbiškenam vēl piemīt kaut kas no vecās lauku inteliģences rakstura iezīmēm gan runā, gan darbībā. Tādēļ ir interesanti ar viņu sarunāties un ieklausīties, kā sokas zemniekošana Vecumnieku novada Bārbeles un Valles pusē.
Nav jēgas uztraukties par tām dzīves lietām, kuras cilvēks nespēj ietekmēt, atzīst bārbelietis Māris Vecbiškens, kura biogrāfijā ir pieredze dažādos darbos. Strādāts par virpotāju Stelpes pienotavā, par glābēju Bauskā un secināts, ka, mierīgi strādājot un kopjot zemi, darba algu var nopelnīt. Kā gan atstāt zemi, ko vectēvs ar asinīm kaujās ir ieguvis Vidzemē? Mātes Gaidas zemes, kas atradusies Rūjienas pusē, tiesības ir pārceltas uz Bārbeles brīvajām platībām, un Māris tagad ir pilntiesīgs pārvaldnieks zemnieku saimniecībā «Spigas», kurai pamatus licis viņa mūžībā aizgājušais tēvs.
Iemācās audzēt lauka pupas
Dzīve un draugi Māri izskolojuši zemes lietās, viņam ir savi secinājumi par darbošanos zemniecībā. Nesen apmeklējis Lauku dienu ārpus sava novada un, tāpat kā citi, ar smaidu uztvēris sakāmo, ka «Latvija izvēršas par pupu audzēšanas lielvalsti». Teicējs labojis sacīto, ka «par lauka pupu audzēšanas lielvalsti». Mārim šis darbs ir zināms vairākus gadus. Viņš neslēpj, ka baidās no rapšiem, kas arī labi iederas augu sekas maiņām. Bārbeles laukos, kas izvietoti kompakti vecāku mājas apkaimē, lauka pupas aug labi bez īpašas aprūpes. Sagādāta sēkla, kas nav īpaši kaprīza, tik vien jāseko, lai sējumiem neuzbrūk kādi «mošķi».
Skaidrības labad jāteic, ka M. Vecbiškens dzīvo Vecumniekos, savulaik ir pabeidzis Valles vidusskolu, kur pamatīgi apguvis auto vadīšanu, un viņam labi zināmi dažādi darbi. Neilgi pirms gadu simteņu maiņas devies palīgā tēvam, un sākumā ļaudis brīnījušies, cik labi ražu paņem lietots firmas «Claas» kombains, ar vecajām «jeņisejām» pat salīdzināt nevar. Māra meitas nav izvēlējušās ar laukiem saistītas profesijas, un viņš apsvēris, ka nav vērts laukos būvēt pašam māju. Visa tehnika glabājas mātes mājās Bārbeles pagastā. Pārbrauc uz mājām Vecumniekos, un visas raizes kaut vai neilgi atstāj aiz sevis.
SIA «LRS Mūsa» darbinieks Raitis Pavinkšnis secina, ka nav tik vienkārša lauka pupu audzēšana, jāskatās, lai tās nenomāc kukaiņi. Tādu ražu «Mūsā» nepieņem un sarunas nesāk, ja nevar piegādāt vismaz 50 tonnu.
Mārim ir izdevies lauka pupas nodot «Mūsā». Vēl šī olbaltumvielām bagātā kultūra noder arī Vecumnieku pagasta zemniekam Normundam Sakalauskim, kurš nodarbojas ar lopkopību, nevis augkopību.
Paļaujas uz sevi un draugiem
M. Vecbiškena pārziņā ir 180 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Sevi un draugus, lauksaimniekus, viņš dēvē par «pēdējiem mohikāņiem». Cits citu balstot un palīdzot, ar darbiem tiek galā, bet tagad kaut ko pavisam jaunu sākt laukos var tie, kam ir prāvāka nauda.
Māris priecājas, ka Bračku ģimenei ir izdevies saglabāt veco kalti, arī viņš šeit iegādājas sēklu. Seniore Dzintra Bračka, Māraprāt, zina daudz un savas prasmes neliedz dēlam Jānim. Māra draugu pulkā ir jau pieminētie, arī bārbelietis Guntars Barens, Jānis Lagzdiņš no Stelpes, Jānis Zvirbulis no Valles. Tā sastopot un sastrādājoties ar domubiedriem, ir vieglāk. Māris gan neatzīst īpašu rēķināšanu, taču salīdzina Bārbeles zemi un Rundāles pagasta, kur saimnieko viņa draugs Udis Timinskis, augsni. Attiecība ir viens pret trīs par labu Rundālei. Tā kā jāapzinās savas iespējas un jānovērtē, ko var audzēt. Māris secinājis, ka labāk padodas kvieši un rudzi.
Šajā pavasarī iegādāts augsnes kaļķošanas agregāts, jo bārbeliešiem bez tāda neiztikt. Zemes reakcija ir skāba, un, to neielabojot, nekas prātīgs nesanāks. Māris arī pārliecinājies, ka jāuzticas sev pašam un labajiem draugiem. Diemžēl laukos paliek aizvien mazāk vīru, kuriem «nedrebētu rokas» un kuri pieprastu dažādus darbus. Bez paļāvības saimniekot nevar. Tad jānoskaņojas uz paša spēku un varēšanu, uz draugu palīdzību.
