Ceļosim! Barselonā Gaudi un dabas arhitektūra vienuviet.
Piecās dienās grupā ar gidu var «izskriet» cauri Spānijai vai laiski gozēties pie Vidusjūras Kosta Brava pludmalē. Negribēdamas ne vienu, ne otru, kopā ar ceraukstieti Zintu Cimermani izvēlējāmies piecas dienas maija sākumā veltīt Katalonijas pērlei Barselonai, uz savu roku katrai dienai izraugoties vienu apskates objektu.
Kas tagad pirmais nāk prātā no šī ceļojuma, jūlija sākumā vaicāju ceļojuma biedrei Zintai, un viņa atminējās: «Vispirms tā noteikti ir arhitekta Antonio Gaudi pārsteidzošā arhitektūra, ko Barselonā var apbrīnot, lai vēl ilgi par to domātu. Arī kalni un, manuprāt, tikpat stiprs ir vietējo cilvēku patriotisms. Ne tikai pie sabiedriskajām ēkām, arī pie dzīvojamo māju logiem izlikti Katalonijas karogi, viņi runā savā – katalāņu – valodā, sarunās ļaudis uzsver seno kultūru, tradīcijas, brīvestības alkas. Katalonijā dzīvo vairāk nekā septiņarpus miljoni cilvēku, un, atšķirībā no mums, viņiem nav savas nacionālās valsts, neatkarības no Spānijas.»
Brīnuma radīšana
Lasīju, ka tūristi mēdzot vaicāt, kā Gaudi pats vērtē katedrāles Svētās ģimenes («Sagrada Familia») baznīcas atjaunošanu. Bet meistars kopš 1926. gada atdusas kriptā dziļi zem katedrāles. Tramvaja notriekts, viņš nomira, laikabiedru īsti nesaprasts. Majestātisko katedrāli nevis atjauno, bet gan turpina celt atbilstīgi Gaudi skicēm. Arhitekta nāves gadā pabeidza vienu no grandiozās būves fasādēm. Ēkas celtniecība atsākās 1952. gadā un turpinās par ziedojumiem. Pērkot apmeklējuma biļeti, katrs ceļotājs var mazliet palepoties, ka piedalījies brīnuma tapšanā. «Sagrada Familia» pabeigšanas termiņš pašlaik atvirzīts uz 2030. gadu.
Pārsteidzošs ir arhitekta dzīvesstāsts. Aizpagājušā gadsimta vidū lauku kalēja ģimenē dzimušā puisēna kaulus lauza reimatisma sāpes, un šķitis, ka viņam būs jāpārtiek no citu žēlastības. Tikmēr zēns aizrautīgi pētīja dabu, kā veidojas zieda pumpurs, kokam – zars, lapotne, kā spārni palīdz bitei lidot, bet vistai skriet. Ieguvis arhitekta izglītību, viņš no dabas «aizņēmās» pārsteidzoši vieglās konstrukcijas.
Man katedrāle atgādināja smilšu pili, kādas bērni mēdz celt pludmalē. Taču ģeometriski «Sagrada Familia» ir tik perfekti pārdomāta, ka desmitiem gadu turas, par spīti slīpām kolonnām, lauztām konstrukciju līnijām. Neparastības varenība pārsteidz un sajūsmina, tā vis jums nav nekāda «Maxima»… Tūristu grupām paredzētajos ceļvežos norādīts, ka «Sagrada Familia» apskate paredzēta tikai no ārpuses. Kā gan citādi, jo, ieejot katedrālē, negribas nākt laukā no šīs arhitektūras un mākslas simfonijas.
Barselonā apskatāmi arī citi Gaudi darbi. Savulaik pretrunīgi vērtētais dzīvojamais nams Kasa Mila ar viļņoto fasādi kļuvis par pilsētas vizītkarti, līdzās gājēju ielai atrodas tekstilrūpniekam un kuģu īpašniekam Eusebio Gelam celtā māja. Viņš 19. gadsimta 90. gados Gaudi pasūtīja izprojektēt dārza pilsētiņu individuālai apbūvei. Gandrīz jāpriecājas, ka privātmāju celtniecībai vieta tolaik šķita pārāk nomaļa. Tagad tur atrodas Gela parks, kas izrādījās pavisam tuvu mūsu viesnīcai. Staigājot pa ēnainajiem celiņiem, jutāmies kā Bābelē – apkārt skanēja daudz valodu. Te ir ne tikai Gaudi muzejs, parkā atpūšas vietējie, tūkstošiem tūristu priecājas par skaisto skatu uz Barselonu līdz pat jūrai, aplūkojama slavenā skulptūra «Ķirzaka», var piesēst uz pasaulē garākā sola, kas apjož centrālo terasi, abi rotāti ar Gaudi raksturīgo mozaīku.
Virs mākoņiem
Lielākais, skaistākais, apbrīnojamākais – šos apzīmējumus Barselonā atkārtojām bieži. Pārsteidzoša vieta ir Svētās Marijas klosteris Monseratas kalnos. Tā vēsture ir vairāk nekā 1000 gadu sena. 70 km ārpus pilsētas aizved vilciens, pēc tam divu minūšu laikā gaisa vagoniņš uzrauj vairāk nekā 700 metru virs jūras līmeņa, virs pūkainiem mākonīšiem. Aizraujas elpa, skatot klinšu varenību, jūties gluži kā Dievam delnā. Cita virsotne atgādina ziloņa snuķi, cita zvanu, mūka kapuci. Jātic nostāstam, ka simtiem gadu eņģeļi ar zāģīšiem esot apstrādājuši kalnu, lai tajā varētu izcirst klosteri, kas dotu gaismu Katalonijai. Ne jau velti zāģītis ir arī Monseratas ģerbonī.
Klostera dievnamā glabājas Katalonijas simbols La Moreneta (‘mazā brūnā’) – Dievmātes statuja no papeles koka, kas garajā mūžā nomelnējusi. Lai to apskatītu, ļaudis stāv garā rindā, bet mēs izmantojām iespēju piedalīties dievkalpojumā. Pēc tā tikām līdz Dievmātes statujai. Stundu vēlāk pārpildītajā baznīcā vienā elpā katrs savā valodā skaitījām tēvreizi un klausījāmies Monseratas klostera zēnu kora dziedājumu.
Vienotības simbols
Atsevišķi būtu jāstāsta par muzikālajām un krāsainajām strūklakām Barselonas Spānijas laukumā vakaros, par Montžuika kalna dārziem pilsētā, kur bez maksas var klīst, sajūsminoties par ziediem un skaisto panorāmu lejpus. Ar gaisa vagoniņu var nolaisties pludmalē – Barseloneta izveidojusies par vienu no pilsētas rajoniem agrākā zvejnieku ciematiņa vietā. Gar jūru nostaigājām garus kilometrus, vērojot atpūtniekus, ģimenes ar bērniem, velosipēdistus, vienriteņa dīdītājus, maratona skrējējus, vējdēļa braucējus, skeitotājus.
No pludmales pilsētā atgriezāmies caur vecpilsētas gotisko kvartālu. Pēc Barselonas katedrāles apskates kļuvām aculiecinieces vienam no kataloņu patriotisma apliecinājumiem. Dievnama pieejas kāpnes bija piepildījuši skatītāji, spēlēja amatieru orķestris. Ļaužu pārpilnais laukums atdzīvojās, sadaloties apļos. Klusēdami, pēc sev vien zināmas horeogrāfijas vīri, sievas un jaunieši visu vakaru dejoja sardanu – senu kataloniešu tautas deju. Katru nedēļu noteiktā laikā pie katedrāles cilvēki vienojas dejā, kas ikvienam no viņiem nozīmē piederību savai tautai. To šejienieši neesot pārtraukuši arī diktatora Franko valdīšanas gados.
Piebildīšu vien to, ka aizrāvušās ar skaistuma baudīšanu, bijām atlikušas uz ceļojuma pēdējo dienu iepirkšanos, un tā bija kļūda. Sestdienas vakarā jutām, ka ļaudis svin nedēļas nogali, savukārt nākamajā rītā atskārtām, ka Barselonā svētdien visas tirgotavas, arī pārtikas lielveikali ir ciet. Strādā vien krodziņi un maizes ceptuves. Cilvēki nesteidzīgi bauda atpūtu, satiekas, runājas pie kafijas tases vai vīna glāzes vai velta laiku ģimeniskām pusdienām ārpus mājas. Notiek ielu izrādes, koncerti, jūtams, ka ir svētdiena. Šo izjūtu gribējās atvest uz Latviju.
UZZIŅAI
Katalonija ir viens no Spānijas 17 reģioniem.
Teritorija – 32 114 kvadrātkilometru, 6,3% no Spānijas kopplatības.
2011. gadā Katalonijā dzīvoja 7,5 miljoni iedzīvotāji, no kuriem 12,3% ir imigranti. Lielākā pilsēta Barselona ar 1,62 miljoniem cilvēku. Latvijā ir tikai nedaudz vairāk…
Oficiālās valodas – katalāņu, spāņu, oksitāņu.
