Piedzīvojumi, kas prasa atjautīgu risinājumu un pēcāk ļauj draugu kompānijā pasmieties, ārzemju braucienos gadās arī mūspuses dejotājiem. Te divi, kas saistīti ar enerģijas avotiem – autobusa degvielu un elektrību klosterī.
Balso ar karogiem
Tautas deju grupa no Bauskas 90. gados, kad valdīja degvielas trūkums un valūtu ārzemju braucienam drīkstēja mainīt tikai nelielā noteiktā apjomā, devās uz starptautisku festivālu, savākuši naudiņu lielā autobusa darbināšanai. Polijas vidū vīri sāka spriest, cik ilgi degvielas pietiks, jo abi šoferi bieži darbināja mašīnas motoru, lai pasildītos naktsmītnes vietā vai uzvārītu sev kafiju. Vedēji gan mierināja, ka bāka ir pilna un viss būs kārtībā.
Tomēr vairākus desmitus kilometru no pasākuma vietas autobuss pieklusa, turklāt braucot kalniņā. Šoferim pietika atjautības pēdējiem spēkiem iegriezties ceļmalā gluži negaidīti ieraudzītā benzīntankā, taču te gaidīja vilšanās – nelielā tirgotava bija ciet, degvielas sūkņi aizslēgti. Pie statņa gan bija uzrakstīts kāds vārds un telefona numurs, tomēr par tā izmantošanu ar tolaik grupai vienīgo līdzi esošo mobilo aparātu satraukumā neviens neiedomājās.
Neko darīt – savākuši čemodānus un tērpu somas, dejotāji Latvijas karogiem rokās nostājās ceļmalā un kļuva par ceļotājiem ar autostopu. Padomjlaika bērniem tas nav nekas svešs, un sevišķi labi veicās tiem, kuri balsoja ar karogiem. Ne viens vien garāmbraucējs apstājās noskaidrot, kādu nāciju šis standarts pārstāv.
Jāiztiek bez zirgiem
Vajadzīgajā laikā līdz festivāla skatuvei nonāca galvenā varone iepazīšanās koncerta dejā – soliste, kas izpildīja saimniekmeitas lomu dancī «Seši mazi bundzinieki». Pēdējie ar visiem «zirgiem» – tikpat brašiem dejotāju puišiem – ieradās pašās dejas beigās. Tomēr konkursa skatei nākamajā dienā visi bija gatavi.
Vēl pēc nepilnas dienas festivāla pilsētiņā ieradās autobuss ar abiem šoferiem – kāds garāmbraucējs bija piezvanījis pa norādīto telefonu, ieradies operators un piepildījis arī latviešu transportlīdzekļa bāku. Daļa naudas gan vēl bija jāatdod atpakaļceļā…
Biedē mūķenes
Latviešu dancotāji nav ar pliku roku ņemami – ja vajag, i busu kalnā uzstums, i elektrību naktsmītnes vietā sataisīs. Pat tad, ja tas ir… klosteris. Tie Eiropas valstīs piedāvā lieliskas naktsmājas dziedātājiem un dancotājiem nereti tikai par koncertu.
Bauskas puses dancotājus kādā Vācijas klosterī pārsteidza negaiss. Tikko vēl ieturējušies un baudījuši alu naktsmītnes pagrabiņā ierīkotajā kafejnīcā, iemītnieki palika tumsā – pērkons izspēra korķus visai ēkai. Sagādājuši sveces, trīs kolektīva elektriķi devās pie sadales kastes. Atvēra durtiņas un ne druskas nenobijās no daudzajām rindām glīto drošības korķu. Vilka tik visus pēc kārtas ārā un skatījās, kurš jāmaina. Pēkšņi sāka zvanīt klostera torņa zvani un tā arī neapstājās, līdz rosīgos labotājus mierīgā balsī uzrunāja mūķene, kas bija sagaidījusi viesus.
Izrādās, viens no drošības korķiem atbild par klostera elektrisko zvanu darbību un izvilkts iedarbina tos ar avārijas strāvas avotu, brīdinot tuvējās pilsētiņas iedzīvotājus, ka atgadījies kas nopietns. Naktsmāju saimnieces tomēr nebija dusmīgas par čaklo latviešu trokšņošanu – arī pašām tā reizumis gadoties. Otrā rītā pēc koncerta, savstarpēji tencinājuši cits citu, dejotāji un mūķenes atvadījās kā draugi.
