Cik jocīgi, agrāk šī problēma man likās kā ziepju burbulis! Mazajam drīz būs gads, domāju par darba meklējumiem, un man ir divējādas izjūtas.
Bērnudārzā mazuli ņem no pusotra gada, un arī ne visur. Auklei jāmaksā vairāk par pusi no algas. «Māmiņas algu» maksā līdz gadam, pēc tam pusgadu 175 eiro, vēlāk nieka 30, tālāko skaitli pat minēt negribas.
Vienmēr esmu uzskatījusi – ja esi nolēmis pasaulē laist bērnu, jādomā, kā audzināt. Es jau domāju, bet… Darba devēji negrib jaunās māmiņas. Viņas ir darba devēju bieds. Vēl sāpīgāk ir tad, ja esi, lai kā man netīk šis vārds, vientuļā mamma. Ja nav omes, kas mazuli pieskata, ko tad?
Gribu strādāt, pelnīt, gādāt, di-ploms ir, pat esot mājās, esmu mācījusies kursos. Esmu no cilvēkiem, kurš vienmēr atrod izeju. Darba devēji tam netic. Es ar mazo bērnu kopā paspēju daudz izdarīt, bet ar visu jau plātīties negribas.
Mūsu valstī kliedz pēc nākamajiem nodokļu maksātājiem, bet reāli – ko lai dara? Aukle dārga, un svešam gadu vecu bērnu pilnībā uzticēt negribu. Bērnudārzs no pusotra gada vecuma. Un vai tik mazu atstāt bērnudārzā? «Māmiņas alga» līdz gadam. Absolūts strupceļš! Ja ir tēvs, kurš labi pelna un gādā, palīdz, tad var savilkt jostu, bet bērnam to jostu nesavilks.
Mūsu valstī viss nav gluži pārdomāts. Lai cik tu būtu labs kandidāts uz darba vietu, izdzirdot vārdu «bērns», sākas netīša atrunāšanās, nesaprašana vai brīdinājums, ka mazulis nevarēs bieži slimot.
Valstsvīri runā vienu, bet mammām, izrādās, vienmēr ir jābūt plānam B, C un arī D.
