Iecavniece Sandra Filipsone, kura ikdienā audzina bērnus, pagājušajā nedēļā bija viena no dalībniecēm gleznošanas darbnīcā, ko pašvaldības atbalstītā projektā organizēja biedrība «RaDam». Uzklausot mākslinieces Elgas Grīnvaldes padomus, Sandra pirmo reizi darināja gleznu uz audekla molberta ar akrila krāsām.
«Improvizēju, attēlojot dekoratīvu ziedkopu ar sarkanu krāsu uz zaļi dzeltena fona. Nezīmēju precīzi, bet mēģināju noķert mūzu un attēlot, kā redzu šo skaisto dabas detaļu. Esmu iepriekš piedalījusies dažās nodarbībās, mēģinot veidot ko līdzīgu mākslai. Darināju dekupāžas darbu, apgleznoju zīdu. Šis darbs vēl jāpabeidz, liekas – vēl kaut kā trūkst. Tas tā kā par saldenu, prasītos kas «treknāks». Es nezinu neko par mākslas tehniku, kompozīciju, perspektīvu, zīmējumu veidoju intuitīvi, un mākslinieces ieteikumi palīdz.
Gleznoju pirmo reizi, jo pēc savas iepriekšējās dzīves pieredzes uzskatīju, ka šādas nodarbes nav nekas nopietns. Man vienmēr licies, ka jebkam, ko dari, jābūt kādam taustāmam, svarīgam iznākumam, bet te es ko tādu negaidītu. Tomēr, kad man piedāvāja piedalīties, nodomāju – kāpēc nepamēģināt? Atbraucu kopā ar draudzeni, savu un viņas meitu. Tā man ir jauna uzdrīkstēšanās. Izrādās, ka šāda nodarbība ļauj iepazīt sevi, atpūsties, atslēgties no ikdienas, rosināt dažādas domas. Zīmēju, un tad redzēs, kas no tā sanāks. Pagaidām neesmu domājusi, ko ar gatavo darbu darīšu, bet varētu arī piekārt pie sienas.
Mans lielākais pašas darinātais mākslai līdzīgais darbs bija šūta mandala ar bizbizmārītēm. Vērotāji teica, ka esot izdevusies skaista. Taču tā vairs nav pie manis, atdevu mazai meitenītei, kur rāpot. Ceru, ka tā labi noderējusi.
Cilvēki dažādi uztver pasauli – citi krāsās, citi skaņās, vārdos vai pieskārienos. Man pašai, šķiet, vizuālie iespaidi ir tuvākie. Šeit mūs iedrošina mēģināt, eksperimentēt, nebaidīties, un tas ir ļoti aizraujoši. Noteikti atkal piedalīšos līdzīgā darbnīcā vai plenērā, kad vien būs iespēja.»
