Sievietes nereti sūkstās, ka grūti sadzīvē ar vīriešiem, kas ir vienīgie, jaunākie, ļoti vēlu dzemdētie vai arī vientuļās mātes audzinātie bērni. Mīlestību jaucot ar lutināšanu, zēns pieņem kā normu, ka mamma daudz ko «pasniedz uz paplātes» un aiz viņa visu savāc.
Patriarhāta astes
«Šī problēma vērojama ļoti daudzās valstīs, un tās veidošanos nosaka dažādi faktori,» atzīst psihoterapeite Vineta Drāzniece un uzsver, ka vīrišķīgu vīrieti veido sievišķīga sieviete un otrādi. Saprast, kā formējusies sabiedrība, kādi faktori ietekmējuši dažādus procesus, kā veidojušies tā saucamie memmesdēliņi, palīdz atskatīšanās vēsturē. Vairākus gadsimtus sabiedrībā dominēja patriarhāts, tikai pagājušā gadsimta vidū sieviete sāka cīnīties, lai iegūtu brīvību un pašnoteikšanos. Izveidojās feminisma kustība, kas radīja pārmaiņas sabiedrībā. «Sieviete daudzviet ir izkonkurējusi vīrieti, piemēram, biznesā, politikā. Tomēr sievišķība zaudējusi savas pozīcijas, daiļā dzimuma pārstāves ir savas darbības upures,» konstatē speciāliste.
Pasaulē notiek kari, kuros vīriešus izkauj, tautas pārdzīvo represijas. Sievietes parasti turpina dzīvot, izdzīvot, salabot un veidot visu no jauna. Arī latviešu sievietes bija ar spēcīgu raksturu, stingru tvērienu, izkomandēja saimi, arī vīru. Vai Padomju Savienības laikos sieviete, strādājot traktorā un fermā, varēja būt sievišķīga? Šķiet, ka izpratne par «būt sievietei» un «būt vīrietim» tika apzināti deformēta, vienlīdzināta.
«Skolās un bērnudārzos pārsvarā strādā sievietes. Zēni redz, ka sievietei pieder vara, kuru bieži viņa pauž dažādos veidos, lai panāktu disciplīnu. Ja nav stabila, psiholoģiski vesela ģimene, kur tēvs ir vīrietis un māte sieviete, var veidoties nepareizi stereotipi, attiecību modelis,» uzskata psihoterapeite.
Pārāk stipra sieviete?
«Sievietes maigums, bezpalīdzība, mīlestība spēj vīrieti mainīt, darīt labāku. Vīrietim būtiska ir vēlme aizsargāt, rūpēties, būt noderīgam. Tā ir kā saspēle, kā deja, kur divi partneri viens otru papildina. Vai vīrietim ir vieta blakus stiprai sievietei? Vai viņa vīrišķībai blakus nepieciešama spēcīga, patstāvīga personība, kas lieliski organizē, risina savas dzīves situācijas un to arī demonstrē?» aizdomāties liek psihoterapeite. Reiz sarunā ar kādu klientu V. Drāzniece jautājusi, kā viņš jūtas blakus bezpalīdzīgai sievietei, vai netracina, ka sieviete prasa, lai viņš atrisina daudzas viņas dzīves situācijas. Uz to vīrietis atbildējis: «Tieši otrādi, es jūtos kā karalis, jo varu to izdarīt. Es jūtos vajadzīgs!»
Mātes mēdz būt dažādas, dažas bērna, dēla klātbūtnē noniecina vīru, sakot: «Tu neko nevari: ne naudu nopelnīt, ne saimniecībā ko izdarīt, kas tu par vīrieti?» vai arī «Paskaties, kaimiņu Pēteris var, bet tu…»
Vai vīrs, dzirdot šādus izteicienus, jutīsies uzmundrināts, atbal-stīts, dzīvesbiedres cienīts? Vai dēls, dzirdot šādu mātes valodu, neapzināti neattiecinās uz sevi, ka viņš kā vīrietis ir nevērts? Māte savā aklajā mīlestībā un rūpēs appuišo dēlu, daudzas lietas izdara viņa vietā, žēlo, kur tas nav nepieciešams, turklāt neļauj partnerim runāt ar dēlu vīru valodā. Šādi māte neļauj zēnam morāli un emocionāli pieaugt, un viņš veidojas par vīrieti, kas partnerattiecībās būs infantils, nespējīgs uzņemties nedz atbildību, nedz rūpes par ģimeni.
Vēl būtisks psiholoģisks faktors: ja stiprai sievietei vīrs kā vīrietis nav labs, piedzimstot dēlam, viņa tajā saskata ideālo vīrieti, jo viņš pieķeras ar beznosacījuma mīlestību. Bet dēls, šādi augot, paliek bērna lomā visu mūžu. Ja ideālajā gadījumā šāds vīrietis ir izvēlējies un apprecējis sievieti mammu, partnerattiecības var būt labas, pretējā gadījumā – ne.
VIEDOKLIS
VINETA DRĀZNIECE, PSIHOTERAPEITE:
– Vispirms sievietei jāizvērtē, kādas attiecības ar vīriešiem viņa pati veido: kā izturas pret savu partneri, dēlu – noniecina, salīdzina, pazemo vai izturas ar cieņu, atbalstu, sapratni. Sieviete vīrieti var gan celt, gan gremdēt. Ļoti prasmīgi to var izdarīt ar vārdiem.
Sievietei nozīmīgi ir saprast, ka dēls nevar būt pats svarīgākais, jo sieviete dzīvo attiecībās ar vīrieti, nevis dēlu. Dēlam būs jāaiziet no vecāku ģimenes, jāveido savas partnerattiecības. Un to, cik tas veiksmīgi izdosies, gribam vai ne, ietekmē māte. Šķirtās ģimenēs svarīgi, lai zēniem būtu kāds cits vīrietis – paraugs, piemēram, vectēvs, krusttēvs, mātesbrālis u. c. Ideāli, ja ar šo vīrieti var satikties, komunicēt par vīriešu lietām.
Nereti mātes attieksme pret dēlu ir citādāka nekā pret meitu: meita pati tiks galā ar visu, bet dēla vietā daudz ko izdarīšu. Mīļās māmiņas, ļaujiet saviem dēliem pašiem iegūt pieredzi un pārliecināties, ka viņi veiksmīgi spēj atrisināt situācijas! Iesaistieties tikai tad, kad tiešām nepieciešama palīdzība.
Ļaujiet dēlam sev palīdzēt! Biežāk lūdziet viņam palīdzību nest smagākus priekšmetus, prasiet padomu jautājumos, kur viņš ir zinošs. Tādējādi jūs palīdzēsit viņam iegūt pašapziņu, veidot pozitīvu pašvērtējumu. Biežāk slavējiet un pasakiet paldies dēliem, jo vīriešus mēs varam motivēt ar labiem vārdiem, nevis nopēlumiem, pārmetumiem, salīdzināšanu.
PIEREDZE
Gita (38 gadi):
– To pamanīju tūlīt pēc kāzām, kad sākām dzīvot kopā – Aldis bieži atstāja uz grīdas nosviestas drēbes, «aizmirsa» pēc ēšanas nolikt izlietnē traukus, kategoriski atteicās noskalot kafijas krūzīti, izlikās nezinot, kurā plauktā atrodas viņa veļa, zeķes. Lika noprast, lūdza, pieprasīja, lai pasniedzu, izdaru viņa vietā. Kad atteicos pildīt apteksnes, mājkalpotājas lomu, izcēlās ķīviņi. Ilgi nevarēju saprast, kāpēc mīļotais tā rīkojas, par viņa jūtām pret mani it kā nešaubījos. Vienubrīd prātā pazibēja doma, ka viņš grib mani pakļaut un pazemot, jo viņa draugs reiz citēja Nīči: «Ejot pie sievietes, ņem līdzi pātagu!»
Maniem vecākiem bija cita konstitūcija. Tēvs labprāt gatavoja ēst un mazgāja traukus. Neatceros, ka mamma būtu gludinājusi tēta kreklus un bikses. Nolēmu nopietni aprunāties ar vīramāti, neiztikām bez asumiem. Vārdu pārmaiņas laikā atklājās, ka vīrene šo piespiedu brīvprātīgo pakalpošanu uzskata par pašsaprotamu. Sak, sievai sievas vieta, vai tad tev grūti? Vīratēvs ģimeni bija pametis, un ar vienīgā bērna audzināšanu nodarbojās mamma.
Mana un Alda vēlēšanās būt kopā izrādījās stiprāka par egoismu. Pēc abu bērnu piedzimšanas vīra attieksme pamazām mainījās. No mammas luteklīša viņš lēnām pārtapa par cilvēku, kas spēj rūpēties ne tikai par sevi.
