Biju plānojis kājām mērot «Baltijas ceļa» maršrutu no Viļņas līdz Tallinai, bet Bauskā nācās apmeklēt traumpunktu, jo biju savainojis pēdu. Mans «Baltijas ceļa» gājiens kājām ir noslēdzies, nonākot no Viļņas līdz Rīgai. Varu teikt – mans pirmais lielais piedzīvojums izdzīvots. Varbūt tas beidzās nedaudz ātrāk, kā sākotnēji plānots, taču vienmēr uzskatīju, ka klausīšu savai veselībai. Tāpēc arī ceļojums ir galā. Nepabeigts pēc sākotnējās idejas, bet tas nenozīmē, ka nevarētu turpināties. Visam vajag laiku.
Esmu uzvarējis sevi, jo devos šajā ceļā ar domu – pāris dienas noteikti jāveic, bet izdevās pievārēt teju pusi ceļa (pēc maniem datiem 301 km) un finišēt Rīgā. Laimējās satikt un iepazīt lieliskus cilvēkus un lieliski aprunāties, tas arī man ir ļoti svarīgi. Bija lieliski rīti, kad modos kopā ar dabu un vēroju saullēkta burvību, kad sajutu to, kas mums, cilvēkiem, visvairāk nepieciešams – miers, dabas pieskāriens, krāsas, dziesmas.
Mans «Baltijas ceļš» man ir licis saprast, ka ceļš turpinās arī pēc grūtībām un dzīves sāpīgiem brīžiem. Ir jāpieceļas un jāiet tālāk, ir jācīnās un jāsaprot savas iespēju robežas. Tas jābūvē no jauna, ar citu likmi, lai ir, kur tiekties.
Globāli varu teikt, ka 1989. gada «Baltijas ceļam» ir jābūt katras Baltijas valstu ģimenes ikdienas daļai, ne tikai formāli, bet arī emocionāli… No tā ir jāmācās un jāsaprot, ka nevajag nonākt līdz vēl vienai Cilvēku ķēdei – Ceļam, kas mūsos apvieno spēkus uz neatkarību un savām valstiskām idejām. Rūpēsimies par to, lai mūsu bērni nākotnē var satikties un priecāties brīvās un lieliskās valstīs!
Paldies visiem vēlreiz par atbalstu, sagaidīšanu un līdzi jušanu. Bija lieliski. Tiekamies uz ceļa!
