Nesen Bauskā uz gājēju pārejas uzbraukts bērnam. Kālab tā notiek, kā no šādiem negadījumiem izvairīties?
Nevajag patiesību slēpt
Laura Druviņa, 5. klases skolnieces māmiņa:
Bērns viens pats uz ceļa ir mana sāpe, kopš meita sākusi skolas gaitas. Tā kā mācību iestāde no mājām ir patālu un skolniecei nākas iet gar lielo šoseju, jau vasarā abas kopā regulāri veicām šo maršrutu. Caur namu kvartāliem laist nevēlējos, jo var apmaldīties.
Stāstīju un rādīju, kā iet pareizāk. Sākumā liku šķērsot ceļu tikai pie luksoforiem, tad vēlāk – pa pārejām. Uzsvēru, ka drīkst iet pāri tikai tad, kad mašīna apstājusies, nevis kad tā bremzē vai, iespējams, gatavojas to darīt. Īpaši jāuzmanās no «fūrēm», jo tās bieži vien nespēj laikus apstāties, pat tad, ja to vēlētos.
Bīstamākais laiks, manuprāt, ir agrs rudens, kad bērni pēc vasaras vēl tikai cenšas atgūt disciplinētību. Savukārt ziemā meitu ietērpju pēc iespējas pamanāmākā un atstarojošākā apģērbā.
Ikdienā piekodinu uz ielas neklausīties austiņās mūziku, kas novērstu uzmanību, kā arī, ejot kopā ar draugiem, nebūt pārlieku izklaidīgai.
Jau no savas bērnības atceros, ka visefektīvākais veids, kā audzināt uzmanību, bija tieši no negatīviem piemēriem. Tāpēc es necenšos patiesību no meitas slēpt, nenoklusēju, piemēram, avāriju stāstus un gadījumus, kad gājēji pakļūst zem auto. Bērnam jābūt informētam, kādas sekas sagaida, ja nebūs uzmanīgs uz ceļa.
Gājējus – pie stūres!
Aleksandrs Taļmačenoks, SIA «Aips» šoferu maršrutu plānotājs:
Ikdienā braucot ar dažādiem transportlīdzekļiem pa Bausku, redzu, ka situācijas uz ceļa ir dažādas. Pāreja Slimnīcas un Dārza ielas krustojumā, uz kuras uzbrauca bērnam, no vienas puses šoferim ir nepārredzama, es tajā vietā vienmēr gandrīz apstājos.
Arī pie citām gājēju pārejām jau pa gabalu skatos, vai kāds netuvojas. Labi aprīkota ir pāreja uz A7 Zaļajā ielā, tur barjeru labirints liek gājējiem iet lēnāk un paskatīties, vai ielu šķērsot ir droši. Šoferi tikmēr var cilvēkus pamanīt, kaut arī tumšajā gadalaikā šeit noderētu labāks apgaismojums. Iecavā, kur pie pārejām ir mirgojošie luksofori, tie pievērš uzmanību, un tas palīdz braucējiem.
Tas, ka šoferis uzbraucis mazam bērnam, ir arī vecāku vai to cilvēku, kas ar viņu bija kopā, atbildība. Šoferiem gājēju pāreja ir kā sarkanais luksofors, uzreiz jāpievērš uzmanība, ko darīs cilvēks, taču par drošību jāpārliecinās gan gājējam, gan braucējam. Kad esmu gājēja lomā, joprojām domāju kā šoferis, jo zinu, cik grūti apturēt auto, īpaši smagāku mašīnu – autobusu vai kravas vedēju. Pat mazā ātrumā vajag noteiktu bremzēšanas ceļu. Gājējiem, kas nebrauc ar auto, reizēm būtu noderīgi pasēdēt pie stūres un pārliecināties, kā mainās redzamība, cik mašīna ir smaga.
Vajag nogaidīt
Aleksandrs Sidorčiks, Valsts policijas Bauskas iecirkņa patruļdienesta rotas vecākais inspektors:
Šogad nav bijis daudz tādu gadījumu, kad uz gājēju pārejām tiktu notriekti cilvēki. Līdzīgs gadījums bija Slimnīcas ielā Bauskā, netālu no viesnīcas, kur gājējam uzbrauca uz pārejas.
Nevar viennozīmīgi pateikt, kas šādās situācijās ir vainīgs, jo abiem satiksmes dalībniekiem atbildīgi ir jāizvērtē situācija. Automašīnas vadītājam jāpārliecinās, ka tuvumā gājēju pārejai nav neviena, kurš vēlētos šķērsot brauktuvi, savukārt gājējam jāpārliecinās, ka automašīnas vadītājs ir viņu pamanījis un spēs laikus apturēt auto. Jāņem vērā tādi faktori, ka vieglajām un smagajām automašīnām atšķiras bremzēšanas ceļš. Gājēji diemžēl mēdz būt neuzmanīgi un šķērso brauktuvi, nepārliecinoties, vai netuvojas automašīna. Vislabāk ir pagaidīt, kamēr autovadītājs ir pilnībā nobremzējis, un tikai tad iet pāri ielai.
Bērni bieži šādos ceļu satiksmes negadījumos necieš, bet vasaras ir «aktuāls» laiks, kad jaunieši tiek notriekti, pārvietojoties ar velosipēdu, jo viņi šķērso gājēju pārejas, no riteņa nenokāpjot. Automašīnas šoferis nevar laikā reaģēt uz riteņbraucēja manevru, un velosipēdists tiek notriekts. Nenokāpjot no velosipēda, drīkst šķērsot tikai tās gājēju pārejas, kuras tiek regulētas ar luksoforu, protams, tikai tad, kad iedegusies zaļā gaisma.
