Saeimas vēlēšanu kampaņā politiķi diez vai iztiks bez «veiksmes stāsta» par to, cik efektīvi pārvarēta ekonomiskā krīze. Vienīgi diez vai kāds pieminēs, kas par to samaksāja.
Centrālā statistikas biroja datu tabulā DS14 «Darba ņēmēju skaita sadalījums pēc darba ienākumiem pa sektoriem» var iegūt informāciju no 2008. gada par to, cik daudziem ir minimālā alga vai mazāks atalgojums, cik saņem līdz 500, 700 eiro un tā tālāk.
Kopš 2008. gada kopējais darba ņēmēju skaits ir samazinājies par vairāk nekā 120 tūkstošiem. Tad, lūk, – 2008. gada janvārī, kas iezvanīja krīzes sākumposmu, minimālo algu un mazāk Latvijā saņēma 19,1 procents darba ņēmēju, bet 2014. gada martā – 23,8 procenti. Dati rāda, ka laikā, kad Latvija zaudējusi tik daudzus strādājošos, pieaudzis to skaits, kas saņem minimālo atalgojumu un mazāk. Centrālā statistikas biroja datubāze liecina, ka inflācija šajā laikā bija 15,7 procenti. Tas nozīmē, ka patiesie ienākumi ir vēl mazāki.
Par 16 procentiem palielinājies strādājošo skaits, kas saņem 5000 – 6000 eiro. Par 27 procentiem pieaudzis personu skaits, kam ir virs 6000 eiro, lai gan strādājošo skaits ievērojami sarucis.
Dati uzskatāmi rāda, ka zaudējām tos strādniekus, kas saņēma no 300 līdz 500 eiro – viņu skaits sarucis par simts tūkstošiem. Šos cilvēkus tagad meklē uzņēmēji, jo darbinieku trūkst, bet Latvijā viņu vairs nav. Tie bija dažādi speciālisti, viņu palīgi, kas tagad ļoti nepieciešami valsts ekonomikas izaugsmei. Jācer, ka «veiksmes stāsta» sekas valstij nebūs liktenīgas.
