Vecumniekos Maiju Siliņu pazīst daudzi, jo viņa strādā vienā no vietējiem veikaliem. Siliņu ģimenē ir trīs dēli – 25, 10 un septiņus gadus veci. «Un visi no viena vīra,» Maija valšķīgi piebilda, iepazīstoties šajā ziemā. Šķiet, ka viņas acis vienmēr smaida, un tikai ģimenē paši vien zina, cik daudz spēka dzīve no viņiem līdz šim ir prasījusi.
Baldones mantojums
Pērn apritēja 25 gadi kopš Maijas un Ivara kāzām. Pirmdzimtais atnāca, kad Maijai bija 19 gadu. «Grūtniecības laiku izstaigāju viegli – biju jauna, veselīga. Dzīvojām Vecumniekos, strādāju turpat netālu – Baldonē. Līdz Ilmāra nākšanai pasaulē man Baldones vārds ne ar ko īpašu nesaistījās,» stāsta Maija.
Iespējams, tāpat kā daudzi, viņa nezināja, ka pavisam netālu no pilsētiņas kopš pagājušā gadsimta 60. gadu sākuma ir «Radons» – radioaktīvo vielu atkritumu glabātava. Par to, ka viens no tās boksiem ir bojāts, ka iespējama radioaktivitātes noplūde, kas ietekmē apkārtējo vidi Baldonē, sāka runāt tikai 90. gadu sākumā. Maija gan to saista ar sava vecākā dēla veselības traucējumiem. Abi ar vīru izgājuši ģenētiskās pārbaudes. Viņi ir veseli, arī rados tādu bērnu nav.
«Dēls piedzima ar vienu actiņu – otra nebija attīstījusies. Vēlāk parādījās citi nopietni attīstības traucējumi. Līdz piecu gadu vecumam bērna dzīve bija mokas, līdz panācu, ka dēlam izdara smadzeņu operāciju. Pēc tās pagāja mēnesis, kad ņēmu bērnu ārā no slimnīcas, viņš runāja tā, it kā to būtu darījis visu laiku, bet iepriekš – ne vārda… Līdz pilngadībai Ilmāram bija invaliditāte vājredzības dēļ. Tomēr garīgās attīstības traucējumi bija tik nopietni, ka dēlam tagad piešķirta invaliditāte uz mūžu, jo radikāli veselības uzlabojumi nav iespējami,» stāsta Maija.
Laiks dēlam
Ilmāram ir 25 gadi, Arvim būs desmit, Adriānam septiņi, viņš ies pirmajā klasē. Vai vecākā un vidējā dēla dzimšanu šķir 15 gadu, baiļojoties, ka arī nākamais bērns varētu būt nevesels? Šo iemeslu Maija noraida. «Abi ar vīru sapratām, ka mums gluži vienkārši nebūs laika, ko veltīt vēl kādam bērnam, jo jāpalīdz Ilmāram. Līdz dēla piedzimšanai nebiju slimojusi, septiņu gadu vecumā man izgrieza mandeles, nākamreiz slimnīcā biju dzemdējot. Toties ar Ilmāru tiktāl izdzīvojāmies pie dakteriem, ka šķiet – esmu ieguvusi medicīnisko izglītību. Vēl bija jāiemācās būt nepiekāpīgai un uzstājīgai, diemžēl mediķu attieksme pret tādiem bērniem ir, maigi sakot, atturīga. Sak’, ko var ņemties, tāpat taču labāk nebūs. Tad atbildu – tas ir mans dēls, un par viņu cīnīšos!» saka Maija.
Ilmārs apmeklēja logopēdisko bērnudārzu Mežaparkā, pēc tam pabeidza deviņas klases Strazdumuižā, speciālās internātskolas palīgklasē. Maija vadāja dēlu uz Rīgu ar autobusu – pirmdienā turp, piektdienā atpakaļ.
Kopīgs vaļasprieks
Ilmāram pieaugot, ar viņu ģimenē nečunčinājās, dēls prot sevi apkopt, viņš ir palīgs mājās, lasīt māk, rakstīt prot. Daudz laika vada, skatoties TV. «Viņam patīk mūsu ģimenes kopīgais vaļasprieks – makšķerēšana. Kopā ar tēti, brāļiem brauc uz copi un negaužas, ka agri jāceļas. Ja man ir brīvdiena, braucu līdzi, arī uz vairākām dienām, guļam teltī, pie viena arī ogojam, sēņojam. Tā jau kopš dēlu mazotnes mums visiem ir labākā atpūta, ko izbaudām kopā. Kad Ilmārs bija mazs, abi pat ar autostopiem esam braukuši no Vecumniekiem uz «Rūpju bērna» pasākumiem, lai tik varam piedalīties, tiekam cilvēkos, kuri mūs saprot,» Maija stāsta.
Abi jaunākie puikas dzimuši ar dažu gadu starpību, un, Adriānu gaidot, Maijai bijušas veselības problēmas. «Man bija jau 37 gadi, divas dzemdības tik tuvu, ārsti bažījās, vai viss būs labi. Abi ar vīru braucām uz ģenētiskajām analīzēm. Speciālisti brīdināja, kādas novirzes no normas ir iespējamas, bet vīrs mani pārsteidza, sakot, ka jebkurā gadījumā tas būs mūsu bērns. Tāpat kā Ilmārs.»
Maija uzsver, ka viņai ir ļoti labs vīrs. Kad Ilmārs bija mazs, Ivars daudz un smagi strādāja, ar vecāko dēlu vairāk ņemties iznāca mammai. «Ar abiem jaunākajiem viņš ļoti daudz nodarbojas, nu Ivaram ir tam laiks. Mūsu dēliem nav starpības, kurš ir mājās, – tētis vai mamma – vīrs viņus izvadā uz skolu, bērnudārzu, pabaro, palīdz nomazgāties, noliek gulēt, pagatavo man vakariņas, kad pēc darba vēlu nāku mājās. Puikas redz to un, ceru, ka arī mācās.»
Gaida augustu
Nu jau trešo gadu puikas ar nepacietību gaida augustu, kad Siliņu ģimene brauc uz Liepāju. Tur dzīvo tēta māsa, ir, kur palikt, un visiem kopā ir nedēļu ilga atpūta pie jūras, rīta un nakts peldes, protams, cope, izklaides atrakciju parkos. Maija atceras, ka pēdējos divus gadus Liepājā piedzīvoti negaidīti pārsteigumi – parkā piepeši sākas teātra izrāde, kurā bērni var piedalīties, te koncerts, kurā aicina uz skatuves klausītājus.
No kurienes Maijai tāds dzīvesprieks, kur viņa gūst spēku? «Man tādai jābūt. Abi ar brāli augām diezgan smagos apstākļos. Mamma viena pati strādāja, no mazotnes paši centāmies pelnīt naudiņu. Nācies būt stiprai un negausties, nemaz nemāku citādāk dzīvot. Darbs veikalā nav viegls, bet man patīk. Ir jauni draugi, kopš iestājos invalīdu māšu biedrībā «Ābulis» Bauskā. Negaidu, nelūdzu un neprasu neko no citiem, kopā ar vīru un bērniem esam kā dūrīte.»
