65 gadu jubileju svin Auguste Dirmante.
Daudzi Augustei Dirmantei jautājot: «Kā tu vari tik daudz smaidīt?» Viņa ar smaidu noteic, ka dzīvē raudāts ir pietiekami, tāpēc tagad viņa priecājas.
Mīlestības dēļ
Augustei ir, par ko priecāties, – mīlošs vīrs, trīs dēli un mazbērnu pulciņš. Viņa dzimusi Sverdlovskas apgabalā Krievijā – pie Urālu kalniem. Uz Latviju pārcēlusies pirmās mīlestības dēļ, ar kuru iepazinusies savā dzimtajā pilsētā. Uz turieni puisis devies, jo beidzis tehnikumu, bet pēc mācībām vajadzēja trīs gadus nostrādāt apgūtajā profesijā.
Turklāt tajā laikā jubilārei traucēja sirds kaite – viņai bija grūtības fiziski strādāt un kustēties, tāpēc ārsti ieteikuši mainīt klimatu. «Mediķi teica, ka es varot braukt visur citur, bet, ja palikšu Urālos, tad aizsaulē aiziešu ļoti jauna,» stāsta jubilāre.
Iebraucot Latvijā, viņa acumirklī pamanīja dažādas atšķirības starp Latviju un savu dzimto vietu. Pirmā bija daba: «Urālos daba bija mežonīga, bet Latvijā visur nopļauta zāle, kopti labības lauki – jutu, ka vairs neesmu Krievijā.»
Veikalos daudz preču
Vislielākais pārsteigums esot bijis plašais piedāvājums veikalos. Veikalā bija dažādi produkti, varēja iegādāties drēbes, palagus, dvieļus, arī kokvilnu, kas Krievijā bija grūti iegūstama. Urālos bija kartīšu sistēma, kur par tām pirka visu, izņemot cukuru un ķilavas. Zivju neesot bijis daudz, un milti vēl 20 gadus pēc kara pārdoti pret taloniem. Atšķirībā no Sverdlovskas apgabalā piedzīvotā, pat tad, kad Latvijā daudzas lietas astoņdesmito gadu beigās varēja iegādāties pret taloniem, pirmās nepieciešamības precēm tie nebija vajadzīgi.
Pirmajā laulībā jubilāre pasaulē laida divus dēlus – Dmitriju un Juriju, tomēr ceļi ar vīru šķīrās, un Auguste Dirmante pārcēlās uz Bausku. Viņai te nodrošināja darbu un dzīvesvietu. Uz darbu viņa bieži devās ar autobusu, kur satika savu tagadējo vīru Staņislavu. «Es sēdēju autobusā, un viņš pie manis pienāca, sakot, ka zina mani. Tajā laikā es strādāju Iecavā par galveno grāmatvedi, un es viņam atbildēju, ka daudzi mani zina. Reiz braucām garām Rundāles skolai, kuru tajā laikā atjaunoja, un viņš ieminējās, ka ir santehniķis. Man vajadzēja remontu dzīvoklī, tāpēc pajautāju, vai viņš var man palīdzēt. Tā mēs sākām tikties, un pēc trim gadiem mums piedzima dēls Aļģis,» atceras gaviļniece.
Darīt pašai
Aļģis sirgst ar cerebrālo trieku, jau kopš bērnības ir paralizēts un ar apkārtējiem sazinās, izmantojot acis. Puisis ir ļoti gudrs, saprot piecas valodas un ir liels sporta fans. Tā kā viņa tēvs nāk no Lietuvas, Aļģis televīzijas pārraidēs vienmēr skatās lietuviešu sportistu sniegumu.
«Dzimšanas dienā dēlam mēdzam dāvināt «Latloto» biļetes. Reiz, 2010. gadā, kad Aļģim palika 25 gadi, krita laimīgā biļete, un viņš laimēja 5700 latus. Tos mēs izmantojām, lai pabeigtu iekštelpu remontu,» atceras jubilāre.
Gaviļniece uzsver, galvenais dzīvē ir ticēt, ka izdosies, un pašam rīkoties. Pati saviem spēkiem iemācījusies adīt, izstudējot grāmatu, apguvusi šūšanas prasmes. Nevis iet un čīkstēt, bet gan ņemt vadību savās rokās un strādāt, jo ir, kā dēļ, – ģimene.
