Atsaucoties uz 11. augusta laikrakstā ievietoto rakstu par nebūšanām kapos Rundāles novadā, redakcijas saņemtās vēstules autorei gribētu pastāstīt par kārtību kapos pagājušajā gadsimta 70. – 80. gados. Mana māte bija pārzine Dāviņu pagasta Žūžu kapos. Toreiz nebija ne «simtlatnieku», ne arī palīdzības no ciema padomes puses. Māte nesaņēma ne kapeikas, ne arī paldies no kāda.
Pats par sevi bija saprotams, ka mums, kam šeit atdusas piederīgie, ir jāsakopj arī tie kapiņi, kam vairs nav neviena piederīgā. Pārsvarā tie bija mūsu kolhoza iedzīvotāji. Arī man, 20 gadus jaunai meitenei, toreiz vasarās katru svētdienu 2 – 3 stundas vajadzēja ravēt celiņus kapos. Man tas patika.
Kapu vārti, kas draudēja sagāzties ar pensionāra Gaiļa kunga – lai viņam vieglas smiltis! – gādību tika sabetonēti, metāla daļas nokrāsotas, viss izdarīts pašu spēkiem. Arī patlaban, kad man jau ir pāri 60 gadiem, es atkal ravēju tos pašus celiņu savos kapos, jo tagad par kapiem esmu atbildīga es.
Nevaru beigt brīnīties, kā mainījusies attieksme pret mums vistuvāko cilvēku atdusas vietām, un tā mainījusies ne jau uz labāko pusi. Agrāk rīkojām talkas. Rudenī visi kopā vācām un grābām lielos lapu kalnus. Tagad, izņemot trīs kundzes, kurām pašām pāri 70 gadiem, baidos kādu citu uzrunāt. No daža esmu saņēmusi pretī tādas dzēlības, ka neuzdrošinos vairs otrreiz prasīt. Taču vismaz trīs reizes gadā – pirms Jāņiem, kapu svētkiem un mirušo piemiņas dienā – gribas visas kapu kopiņas sakārtot. Tāpēc arī prasu Dāviņu pagasta pārvaldes vadītājai Šarķes kundzei strādniekus – «simtlatniekus». Vadītāja nekad neatsaka, kapi divas reizes gadā tiek izpļauti un iztrimerēti. Agrāk visu to izdarīja paši piederīgie.
Līdzīgi ir ar kapu svētkiem. Lielie prasītāji, kas it kā vārdos interesējas par tiem, bieži vien pat aizmirst sakopt savu piederīgo atdusas vietas pirms kapu svētkiem. Ja kapos nebūtu Gaiļu, Tēraudu, Kļaviņu un vēl dažu dzimtu atdusas vietu, tad kapu svētkos mēs ar mācītāju stāvētu divi vien, lai gan apbedījumu kapos ir ap 600.
Tāda ir realitāte. Daži pat brīnās un ir uzdevuši jautājumus: «Vai tad kapos arī zāle aug?» Neprot vairs kārtīgi noravēt savu piederīgo kopiņas, kur nu vēl «kaimiņu» nogrābt vai piedalīties kopīgā sakopšanas talkā! Tikai prasīt – no pašvaldības, novada domes, sociālā dienesta…
* Vēstules sūtītāja nevēlas publiskot savu vārdu.
