Vai žurnāla «Ir» aktīvu apķīlāšana tiesas neizskatītā civillietā apdraud mediju neatkarību? Kas te būtu labojams?
Šāviens no šķūņa pļavā
Inta Baltgalve, sociālā darbiniece:
Mans viedoklis par žurnālu «Ir» ir ļoti pozitīvs. Daudz kas no tajā publicētā man ir saistošs. Esmu dzirdējusi arī par šo skandālu, taču manā rīcībā nav pietiekami daudz informācijas, lai to objektīvi analizētu.
Nedomāju, ka konflikta saknes daudziem ir zināmas. Taču pieļauju, ka situāciju ietekmējis priekšvēlēšanu laiks. Ministri «siro» pa novadiem, ka spēj tik piefiksēt, kurš kurā dienā grib ierasties vizītē. Deputātu kandidāti pēkšņi vairs nav intervējami un pieminami, it kā viņu vispār pasaulē nebūtu. Šādas un līdzīgas stulbības demokrātijas vārdā tiek darītas. Taču nedomāju, ka tā būtu apdraudēta mūsu vārda brīvība. Mēs joprojām varam runāt visur un visu, un neviens mums to neliedz. Ja nu vienīgi ne viss mūsu teiktais tiek publicēts. Taču pastāv internets, kur ierobežojumu izpausties tikpat kā nav.
Nedomāju, ka gadījums ar žurnālu «Ir» būtu nopietns mēģinājums «piegriezt skābekli» vārda brīvībai. Tas izklausās drīzāk kā tāds uzšņāciens, kā šāviens ar plinti no šķūņa pļavā. Lielam satraukumam nav pamata. Taču tuvojošos vēlēšanu kontekstā ir jāpadomā, kas ko ir darījis un kāpēc.
Neredzēta prakse
Juris Paiders, Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs:
Maksātspējas jautājums vairāk ir preses izdevējorganizāciju kompentencē, jo arī tām ir būtiska funkcija vārda brīvības nodrošināšanā. Latvijas Žurnālistu savienība (LŽS) uzskata, ka šis gadījums vairāk attiecas uz politiskajiem spēkiem, kas nosaka likumus.
Taču jāuzsver, ka parasti tiesa lemj par prasības nodrošinājumu, ja starp pusēm ir līgumattiecības, kas paredz, ka kaut kas jāsamaksā, un ir bažas, ka tas nenotiks. Cik zinu, šeit nav līgumattiecību starp prasītāju un žurnāla izdevēju. Tātad uzlikt arestu aktīviem, ja nav zināms, vai prasība celta pamatoti, nebūtu iemesla, un parasti tiesas līdz šim tā nerīkojās. Šeit ir saskatāma problēma – tiesa pieņēma, ka atbildētājam būs jāmaksā, kaut arī nav skatījusi lietu pēc būtības.
LŽS uzskata, ka izdevējam šajā situācijā jārīkojas atbilstīgi likuma rāmim, veicot visas iespējamās juridiskās darbības, lai aizstāvētu izdevniecības tiesības un žurnālistu intereses. Personiski uzskatu, ka kļūdas, ko pieļauj tieslietu sistēma, tai pašai arī ir jāizlabo. Ja tieslietu sistēma to atsakās darīt, tad jāiejaucas likumdevējam un sabiedrībai. Šis ir viens no gadījumiem, bet ne pirmais vai vienīgais konflikts starp žurnālistiem un viņu aprakstītajiem cilvēkiem, un tādus bez lielas publicitātes risinājusi arī LŽS.
Nav samērīgs līdzeklis
Linda Bīriņa, biroja «Borenius» advokāte, pārstāv žurnālu «Ir»:
Tiesas lēmums apķīlāt žurnāla «Ir» aktīvus civillietā, kas ierosināta pēc maksātnespējas administratora Māra Sprūda pieteikuma, ir neizprotams. Prasības nodrošinājums tā nopietno seku dēļ ir izņēmuma līdzeklis, un tiesai ir jāvērtē ne tikai atsevišķi formālie kritēriji, bet arī samērīgums. Tā kā konkrētajā gadījumā apdraudēta viena no demokrātiskas valsts pamatvērtībām – vārda brīvība, tad tiesas lēmumam jo īpaši bija jāvērtē pamatojuma balanss. Uzskatu, ka šis gadījums ir mēģinājums ar tiesas palīdzību apklusināt mediju. Šāda prasība un lēmums vērtējami ne tikai kā vēršanās pret žurnālu «Ir», bet arī pret vārda brīvību.
No juridiskā aspekta pilnībā nav izvērtēta prasības pamatotība, proti, lēmumā nav norādīta tiesas motivācija, kas bija par pamatu secinājumam, ka «prasības apmierināšanas iespēju nevar galīgi un absolūti izslēgt». Konkrētajā gadījumā Māra Sprūda prasība no juridiskā viedokļa ir ne tikai absolūti nepamatota, bet pat pretēja spēkā esošajai tiesību sistēmai. Tiek prasīta atbildība par žurnāla vāka noformējumu un izteikumiem, kas attiecas uz visu maksātnespējas procesu kopumā, nevis uz M. Sprūdu kā uz fizisku personu. Jāpiebilst, ka neviens fakts, kas «Ir» publikācijās tika pausts tieši par M. Sprūdu, nav ticis apstrīdēts.
