Šodien Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskā baznīca greznosies ar zaļumu vītnēm un grieztiem ziediem. Draudzes locekļi nedēļas garumā spodrinājuši dievnamu, radot svētku noskaņu, lai dievlūdzēju dvēseles varētu sildīties ticības siltajās plaukstās un sestdien svinētu baznīcas 420. jubileju.
Noslēdz piecgadi
Atverot vairākus simtus gadu vecā dievnama durvis, patiesi jūtama senatnes elpa. Simtgadīgos solus, lustras, altāri, mūzikas instrumentu ir skāris laikazobs, bet, pateicoties centīgiem draudzes locekļiem, šos priekšmetus izdodas uzturēt mūžam dzīvus. Pašlaik pēdējie darbi rit ērģeļu atjaunošanā. Mūzikas instrumentu būvējis pirmais latviešu profesionālais ērģeļu meistars Mārtiņš Krēsliņš. Tās restaurētas vairākos posmos, stāsta Bauskas luterāņu draudzes mācītājs Aivars Siliņš. Pirmās atjaunotas plēšas, tad stabules un spēles galds. Darbu veica Ugāles ērģeļdarbnīca Ugāles draudzes mācītāja Jāņa Kalniņa vadībā.
«Bauskas dievnama ērģeles ir otras greznākās Latvijā, tūlīt aiz Liepājas Trīsvienības baznīcas ērģelēm. Zemgalē tām tembrāli ir visbagātākais skanējums. Svētkos vēlējāmies sasniegt ideālu, tomēr pietrūka laika. Pilnskanību tās atgūs nedaudz vēlāk, bet tas nenozīmē, ka sestdien mūzikas instruments klusēs. Ērģeļu balsis mēs noteikti dzirdēsim,» sola luterāņu prāvests.
Dievnams atdzimst
Pēdējā piecgadē ērģeļu atjaunošana bijis nozīmīgākais notikums. Priekšā lieli plāni, pirmais – altāra remonts. Pirms vairāk nekā 15 gadiem atjaunota altārglezna «Golgāta». Toreiz Rundāles pils restauratori noseguši visas ložu atstātās pēdas. Trešdien, 27. augustā, būs Kaspara Zemīša un Renāra Kaupera koncerts, kas ievadīs ziedojumu vākšanu altāra remontam. Luterāņu draudzes priekšnieks Guntis Macpans atklāj, ka izdevumi vēl nav aprēķināti, bet tie būs prāvi. Altārtelpas greznā sola atjaunošanai vien vajadzīgi 22 tūkstoši eiro. Finansējumu draudze meklēs dažādos fondos.
Iecerēts ķerties pie ēkas ārpuses, tie esot gana apjomīgi darbi. «Dievnamam vajadzīga nopietna restaurācija. Savulaik esam aprēķinājuši, ka nepieciešami vairāk nekā 150 tūkstoši latu. Taču rēķins ir novecojis, un ir mantojuma prasības. Es varbūt baznīcu vēlētos redzēt vienkārši baltu, bet tās fasāde, tāpat kā Bauskas pils apmetums, bijusi dekorēta sgrafito tehnikā,» teic A. Siliņš.
Mācītājs uzsver, ka sgrafito dekora kompozīcijas elementi ir pilnībā saglabājušies no baznīcas celtniecības perioda 1591. – 1594. gadā, kad ēkai vēl nebija uzcelts tornis. To piebūvēja laikā no 1614. līdz 1623. gadam. Dekori atrodami pie sākotnējās ieejas, kas tagad ir torņa iekšpusē, un ap dievnama logiem. G. Macpans atklāj, ka pirms mēneša iesniegts projekts Eiropas finansējuma saņemšanai baznīcas dienvidu sienas restaurācijai. Kopējā darbu tāme ir ap 500 tūkstošeim eiro, no kuriem 8000 esot pašu līdzfinansējums.
Aktuāla ir apkārtnes labiekārtošana, taču draudzei jāizlemj, cik lielā mērā un kā to izdarīt. Savulaik skaisti greznojies rožu dārzs, kurā ikviens iedēstījis kādu ziedu karalieni. «Diemžēl brīvi pieejamā parkā šie ziedi ilgi neuzkavējas. Norobežot un slēgt apkārtni apmeklētājiem, vai tas ir tā vērts?» domīgs ir luterāņu prāvests. Draudzes vecākais gan ir striktāks un uzskata, ka vajadzētu atjaunot žogu un slēdzamus vārtus. Dienā teritorija būtu pieejama pilsētniekiem un viesiem, bet naktī ieeja būtu jāslēdz. «Citādi šeit ir suņu tualete un dzērāju guļamistaba,» tiešs ir draudzes priekšnieks. Viņš uzskaita sīkas zādzības, huligāniskas izdarības, kas nesušas zaudējumus. Arī tuvumā esošā dzertuve par labu nenākot.
Jauneklīga draudze
Galvenā vērtība katrai draudzei ir tās cilvēki, atzīst A. Siliņš. Bauskā aktīvi draudzes dzīvē piedalās vairāk nekā 250 ticīgo, un tā esot gana jauneklīga. Tas gan nenozīmējot, ka visi ātri aiziet citā saulē, esot arī ilgdzīvotāji. Vairāk nekā 20 gadus baznīcā kalpo mācītājs. Vispirms kā students praktizējies pie ilggadējā Bauskas draudzes mācītāja Paula Žibeika, paša A. Siliņa ordinācija nākusi vēlāk. Garīdznieks spriež – gadiem ejot, mainās skatījums par draudzes lielumu un izaugsmi. «Ir Dieva meklētāji, ir laimes meklētāji, ir avantūristi, kas cauri baznīcai iziet. Baznīca nav farizeju sekta, kurā ir tikai paši svētākie, labākie. Jebkurš ir aicināts nākt uz šejieni, atrast un apzināties savu vietu Dieva priekšā,» iedrošina Bauskas draudzes gans.
A. Siliņš Bauskas draudzi vērtē kā gana aktīvu un atbildīgu. ««Treknajos» gados šeit nebija eiforijas, ka tūlīt kaut ko veiksmīgi pārdosim. Draudze pieturējās pie piesardzīgākas un tālredzīgākas politikas,» stāsta mācītājs. Vienīgais, kas novērots kredītdevēju un augļotāju uzplaukumā – brīvprātīgo kalpotāju skaita sarukums.
Ticības solis
Luterāņu priesteris atturīgi runā par ziedojumiem. Viņš akcentē, ka ziedojums ir ticības solis. «Cilvēks sevi kaut kādā veidā «ieliek» Dievam, viņš uzticas, ka Dievs ir par viņu gādājis un gādās arī turpmāk. Ar ziedojumu es izsaku pateicību, atbalstu draudzi, Dieva darbu šajā pasaulē. Ziedojums ir ticības apliecinājums. Negribētos to vienmēr atvasināt summās, jo tas ir kaut kas relatīvs no katra cilvēka ieņēmumiem,» teic A. Siliņš.
Mācītājs piekrīt, ka eiro ieviešana pašķobījusi baznīcas finanses. Piecu eiro naudaszīme vairs nav tas pats, kas iepriekš ziedotājam ierastais pieclatnieks. «Pats neesmu kasieris, taču esmu manījis, ka «melnie santīmi» ir izzuduši. Ne tik daudz draudzes locekļi, bet kādi citi interesenti nupat novada svētkos zvanu koncertā atbrīvojušies no mājās aizķērušamies latiem. Cits ziedo desmito tiesu no saviem ienākumiem, cits – vienu eiro. Mums ir dāsni ziedotāji, bet nav tik turīgi. Nereti tā devīgākā sirds ir tam, kas pats zina, ko nozīmē trūkums. Ir bijis atbalsts no zviedru draudzes Hedemorā ērģeļu un draudzes namiņa remontam. Savukārt Aijovas draudze atbalsta svētdienas skolas izbraukumus, draudzes locekļi regulāri ziedo konkrētiem mērķiem,» tā luterāņu mācītājs.
Bauskas luterāņu draudzē aktīvi darbojas svētdienas skola. Ik gadu to apmeklē 40 – 50 bērnu. Pašlaik to vada draudzes locekle Velta Upīte. Vēl pagājušajā svētdienā bijis izbraukums līdz jūrai. A. Siliņš teic – lai skolas darbs būtu pilnvērtīgāks, vajadzētu paplašināt telpas, izbūvējot draudzes mājā otro stāvu.
Cilvēki dažādos veidos atrod ceļu uz dievnamu. Ir cilvēki, kas kristīti agrā bērnībā un tad caur dzīves pieredzi atrod ceļu atpakaļ uz baznīcu. Bauskas situācijā bieži vien jauniešu dzīves gājums aizved uz citām Latvijas malām vai ārpus valsts robežām, bet viņi paliek uzticīgi šai draudzei. Viņiem ir svarīgi būt vietā, kur piedzīvojuši Dieva žēlastību, kur saņēmuši Svēto vakarēdienu.
Nelaimē – uz baznīcu
A. Siliņš piekrīt, ka visbiežāk ceļu uz dievnamu cilvēki meklē nelaimē. «Indivīds atklāj savas varēšanas robežas, piedzīvo krīzi. Man patīk vārds «krīze», nevis ķibele, jo ķibele ir atvasināta no grieķu dieves vārda, kas taisījusi jezgu. Taču vārds «krīze» nāk no grieķu vārda, kas saistās ar iztiesāšanu, vērtēšanu. Manuprāt, par krīzi jārunā nevis tad, kad naudas nav kontā un iztikšana apdraudēta. Tuvinieka zaudēšana, slimība, neadekvāta rīcība – tas cilvēkus skar fundamentālāk, un tad var runāt par krīzi,» pārliecināts A. Siliņš. Bieži cilvēks krīzē jautājot baznīcai: «Kāpēc tas ir noticis?» «Jēzus nenodarbojas ar skaidrošanu, viņa atbilde ir dziedināšana, Dieva žēlastība, pestīšana. Mācītāja pienākums nav tavā vietā tavu dzīvi izskaidrot, bet iedrošināt atrast šo atbildi,» saka luterāņu priesteris.
