Ar asarām acīs, krāšņiem ziediem rokās, ar kolēģu un pacientu laba vēlējumiem un pateicības vārdiem ģimenes ārstes Tamāra Gorohova un Vija Ludriķe atvadījušās no kolēģiem Iecavas veselības centrā (IVC), jo nolēmušas beigt aktīvās darba gaitas.
Jāpieliek punkts
Daktere V. Ludriķe, kura strādājusi arī par neiroloģi, medicīnai veltījusi 42 gadus. Lielāko daļu – 34 gadus – gādājusi par Iecavas novada iedzīvotājiem. Pirms tam astoņus gadus strādājusi netālu no Liepājas – Rucavā. Viņas saknes ir Grobiņā, bet pārcelties uz Iecavu nolēmusi tāpēc, ka te dzīvojuši vīra vecāki. Kopš 80. gadiem dakteres darbdienas rit Bauskas slimnīcā, papildus viņa strādā arī Iecavā. Pēdējie dati rāda, ka ģimenes ārstes praksē reģistrēti ap 1300 pacientu.
«Tā laiks pagājis. Lai arī profesija nav viegla, izvēli nenožēloju. Ja nebūtu mācījusies par ārsti, ar medicīnu tāpat būtu darbu saistījusi,» spriež V. Ludriķe. Viņa pat nevarot iedomāties, kā dzīvot bez darba un pacientiem. «Kaut kad jau jāliek punkts. Jāzina laiks, kad aiziet, nevar gaidīt, kad nebūs vairs spēka vai kad nevarēšu paiet. Kādu laiku jāpadzīvo sev. Man ir dēls, mazmeita, māja Iecavā. Ar pārmaiņām ir jāaprod,» domā ģimenes ārste.
IVC direktore Mirdza Brazovska papildina: «Negribu, lai šis notikums ir skumjš. Ir sācies jauns posms, lai ievilktu elpu un turpinātu dzīvi citā gultnē un jaunā kvalitātē. Mūsu meitenes vēl ir uz daudz ko spējīgas. Pietiek dzīvot citiem, tagad būs laiks pašām sev. Varēs realizēt kādas nepiepildītas vēlmes un pilnveidoties.»
Pie nāves nepierod
Dakterei T. Gorohovai mīlestība pret medicīnu ieaudzināta ģimenē. Viņas mamma bija vecmāte, kura mudināja meitu piepildīt viņas sapņi – kļūt par ārsti. Trīs gadus viņa centās iestāties medicīnas institūtā, bet neveiksmīgi, tāpēc sāka strādāt Iecavas slimnīcā par sanitāri. Pateicoties neatlaidībai, institūtu viņa beidza 1976. gadā.
Pirmais darbs dakterei bija Madonas rajona Liezeres lauku ambulancē. Gadu vēlāk T. Gorohova sāka strādāt Bauskas poliklīnikā un pēc pāris mēnešiem kļuva mūžam uzticīga Iecavas pacientiem. Palīdzot iecavniekiem slimnīcā, poliklīnikā un profilaktorijā, aizritējuši 36 gadi. Pie viņas ģimenes praksē ir reģistrēti ap 1800 iecavnieku.
«Iecavā dzīvoju kopš 1953. gada. Zinu visus vietējos un viņu radu rakstus, tāpat kā viņi manējos. Ārsts pacientam ir tuvs cilvēks, tāpēc šodien visaugstāk novērtēju iedzīvotāju pateicību. Lai dzirdētu tik daudz sirsnīgu vārdu, ir jāaiziet no darba vai arī jānomirst,» ar smaidu secina daktere.
Atskatoties uz gadu gaitā piedzīvoto, ārste atzīst, ka visspilgtāk diemžēl atceras bēdīgos mirkļus: «Pie nāves nevar pierast, kaut arī mūžībā aiziet vecs cilvēks, par jaunu vispār nerunāsim. Tas ir briesmīgs šoks, no kura grūti atgūties. Mani nepamet vainas izjūta par to, vai esmu izdarījusi visu iespējamo. Tas ļoti nomāc, tāpēc nemitīgi draud iekšēja izdegšana.»
Ievēro Hipokrāta zvērestu
Medicīnas iestādes vadītāja Mirdza Brazovska uzskata, ka dakteru ieguldījumu līdzcilvēku labā nevar saukt par darbu, jo tam nav normēts grafiks no pulksten astoņiem līdz pieciem: «Darbs ievelkas dziļi naktī, brīvdienās un pat tirgus laukumā, kur iedzīvotāji paķer aiz rokas un lūdz padomu. Lielākā daļa dzīves – 24 stundas diennaktī – veltīta iecavniekiem,» piebilst direktore, uzsverot nepieciešamību pēc atpūtas.
«Šīs dakteres kā neviens cits uzcītīgi ir pildījušas Hipokrāta zvērestu – nevienam nekad nav atteikušas palīdzību. Tas ir prasījis daudz pūļu, zināšanu un spēka. Labi, ka ir enerģijas nezūdamības likums. Tagad viņām dota brīvība, lai sevi pilnveidotu. Ir dažādi klubiņi, mēs dibināsim Garīgi bagāto klubu,» teic kolēģe daktere Dainuvīte Vīlande.
Arī pašas mediķes atzīst, ka darbam veltīts daudz laika, rūpju un domu. V. Ludriķe stāsta, ka nereti uztraukums par pacientiem prātu neatstāj visas brīvdienas. Ģimenes ārste T. Gorohova teic: «Daudz esmu atņēmusi ģimenei. Ir izauguši divi dēli, bet ar katru mājās esmu dzīvojusi vien divus mēnešus. Rāvos uz visām pusēm. Tagad domāju, ka sievietei tik daudz nav jāstrādā. Dzīve ir tikai viena, nevajag sevi apkraut ar darbiem.» Pensijā daktere nolēmusi veltīt laiku sev – audzēs ziedus, veidos rokdarbus, attīstīs datorprasmes, ceļos un apgūs kādu valodu.
Pārņems praksi
«Abas dakteres ir ne tikai ārstes, bet arī psiholoģes un sociālās darbinieces, jo pacientiem ir daudz risināmu problēmu. Cilvēki dažkārt ģimenes locekļiem nepasaka to, ko stāsta jums,» dakteru nozīmīgo lomu novērtē novada domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis. Viņš piebilda, ka pašvaldība ļoti lepojas ar abām cienījamām mediķēm, un svinīgajā sarīkojumā pateicās par Iecavas iedzīvotājiem veltīto mūžu. Ārstes saņēma pašvaldības Goda rakstu un naudas balvu – 150 eiro – par nozīmīgu ieguldījumu Iecavas novada iedzīvotāju veselības aprūpē.
Ar 1. septembri T. Gorohovas praksi pārņems jauna ģimenes ārste – Samanta Mārtiņa. Viņa ir dzimusi 1986. gadā un pieredzi medicīnā guvusi Jelgavā.
Līdz rudenim pacienti medicīnisko palīdzību var lūgt IVC strādājošajiem ģimenes ārstiem – Mārtiņam Lībietim un Oskaram Plivčam. Dakteru prakses nav pilnas, tāpēc turpmāk V. Ludriķes pacienti varēs ārstēties pie viņiem pastāvīgi. M. Lībietis var uzņemt ap 600 jaunu pacientu, O. Plivčs – ap 800, informē M. Brazovska. Iecavā privātās prakses atvērušas Anna Krieva un Ilze Vaičekone.
