Pensionētā kolēģe Daina Ziemele man uzrakstījusi vēstulīti: «Atšķīru savu necilo dienasgrāmatu pirms 25 gadiem. Tur tāds ieraksts: Stāvējām Bauskā starp grāmatnīcu un autoostu. (..) Tranzistoros mūzika, Daiņa Īvāna uzruna, latviešu un lietuviešu himna, atkal mūzika. (Lietuvā un Igaunijā translācija ilgusi 2 stundas, mūsu CK aizliegusi.) Kamēr kārtojāmies, uz Lietuvas pusi drāzās mašīnas ar triju republiku karogiem. (..) Iespaids neaprakstāms. No saujas saujā – mūsu liktenis. Kāds tas būs?»
Savukārt 1989. gada 26. augusta avīzē «Bauskas Dzīve» lasu īsu, bet emocionālu kolēģes Ainas Uščas publikāciju, kurā atspoguļota «Baltijas ceļa» norise 23. augustā: «Nebeidzama ļaužu ķēde Baltijas ceļā. Vēl nekad neesam bijuši tik vienoti, un, stāvot savas pilsētas viducī, vairāk par visu gribas, lai tā būtu vienmēr…»
Jā, tieši šīs pašas izjūtas un vēlmes – pēc neatkarības, vienotības un savstarpējas sapratnes – arī mani pavada visus 25 gadus. Pašlaik Baltijas ceļš un citas ielas Bauskā tiek intensīvi remontētas, visiem problēmas un neērtības, tālab jo īpaši vajadzētu saliedēties un būt iecietīgiem. Tik ļoti mums pēc 25 gadiem būtu vajadzīga atkalsadošanās rokās – sava novada, pilsētas, savu ģimeņu, mūsu pārtikas ražotāju, ko traumējis Krievijas embargo, atbalstam, solidaritātei ar Ukrainu. Taču tā nav. Kā Tautas fronte spēja saorganizēt un iedvesmot ļaudis bez interneta, bez mobilajiem telefoniem?!
Vēl vakar, 21. augustā, Bauskas kultūras centra mājaslapas afišā bija ieraksts: «Baltijas ceļam 25. Plašāka informācija sekos». Tas publicēts jau 28. martā. Ja jau cilvēki sarīkojuma programmu nevarēja atrast divas dienas pirms notikuma, ir skaidrs, cik lielu vērību tam veltījusi pašvaldība. Ne atmiņu saglabāšanas, ne iedvesmojuma un uzmundrinājuma uz Baltijas ceļa dzīvojošajiem baušķeniekiem.
Braukšu sestdien uz Lietuvu dziedāt «Atmostas Baltija», kaimiņi savas tautas vēstures solidāros brīžus neaizmirst.
