Kanādā izdotajā laikrakstā «Latvija Amerikā» bija publicēta ziņa, ka Latvijas Ministru kabinets meklē vēsturiskas liecības par 1937. gadā dibināto Tēvzemes balvu. Viens no balvas saņēmējiem 1938. gadā bija mans tēvs dzejnieks Vilis Plūdons.
Par šo notikumu man ir tikai atmiņas, jo, 1944. gadā dodoties trimdā, māte nepaņēma līdzi ne balvas nozīmi, ne diplomu. Toties aizveda dzejnieka 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kabatas pulksteni, salokāmo nazi un no jauna pazolētus tēva zābakus…
Kad Latvija atguva neatkarību, saglabātās lietas nodevu Viļa Plūdoņa muzejam Ceraukstes pagasta «Lejeniekos». Diemžēl pēc dažiem gadiem no aizslēgta muzeja naktī izzaga tēva Triju Zvaigžņu ordeni, ko mana māte bija saglabājusi visus bēgļu gadus.
Par Tēvzemes balvas naudu tēvs uzcēla Plūdoņa kapu vārtus. Tos projektēja mans svainis arhitekts Ansis Bērziņš. Vārti ir ļoti iespaidīgi – balti, ar lielu velvi un gandrīz desmit metru augstu zvana torni.
Otrā pasaules kara laikā vārti esot bijuši saspridzināti, bet pēc kara rūpīgi atjaunoti, darbu veicis mūrniekmeistars Skangaļūns, kurš arī bija šo vārtu oriģinālais būvmeistars. Kapiem visapkārt uzbūvēta sēta, stabi bija no cementa.
Nezinu, cik liela bija balvas summa, bet māte teica, ka tā visa aizgāja vārtu būvei un kapu iekārtošanai. Nav šaubu, ka tas ir ne tikai piemineklis dzejniekam Vilim Plūdonim, bet arī viņa dāvana pagastam.
Vēlos pastāstīt par Plūdoņa kapu izveidi. Kādām septiņām vai astoņām saimniecībām bija tā sauktās kopganības, kas lielāko tiesu bija priežu mežs. Nezinu, vai rīkojums nāca no toreizējā Bauskas pagasta, vai to vēlējās zemnieki paši, bet kopganības tika sadalītas. Tie bija toreizējie «mērnieku laiki». «Lejeniekiem» iemērīja mežu, kas nerobežojās ar vecajiem kapiem. Tos, ja nemaldos, sauca par Selēnu kapiem, pēc māju vārda, kas bija «Lejenieku» tiešie kaimiņi. Ar Selēnu kapiem robežojās bijušo kopganību meža daļa, ko iemērīja Šabļu mājām. Vilis Plūdons panāca, ka zemi jaunajiem kapiem, aptuveni vienu hektāru, iemēra no Šabļu kopganību meža, tikpat lielu gabalu atmērot no «Lejenieku» gabala un pievienojot Šabļu īpašumam. Tā zemi jauniem kapiem dāvāja dzejnieks Vilis Plūdons.
Kad zeme kapsētas paplašināšanai bija nodrošināta, sākās vārtu būvdarbi un kapsētas iekārtošana. Priedes izretināja, izgāžot ar visām saknēm. Baļķus noveda līdz Mēmelei, sasēja plostos un nopludināja uz kokzāģētavu, kura toreiz Bauskā bija Mēmeles krastā pirms Plosta tilta. Kokus sazāģēja 10×10 centimetru biezos dēļos, ko izlietoja kapu sētai horizontāli starp cementa stabiem.
Vasaras beigās uz kapu vārtu iesvētīšanu atbrauca daudz ļaužu. Bauskas luterāņu mācītājs Gustavs Tūrs, vēlākais arhibīskaps, kapus iesvētīja, dodot tiem Plūdoņa vārdu. Notiekošo filmēja Eduarda Krauca filmu studija. Par nožēlu, attīstot filmu, bijusi kāda kļūme, un viss gājis zudumā.
Atceros, ka sestdienu pievakarē ar Plūdoņa kapu zvanu iezvanīja svētvakaru. Zvanu skaņas nāca arī pāri Mēmelei no Vecsaules Teivenu kapiem, kur atdusas dzejnieka vecmāmiņa, šķita, ka senči sazinās.
Biju tikai 11 gadus vecs, kad tēvs saņēma Tēvzemes balvu. Pati balva mani tolaik neinteresēja, bet atceros, ka vairāki Latvijas uzņēmumi izrādīja savu atzinību balvas saņēmējiem ar dāvanām. Viens uzņēmums ziedoja uzvalka drēbi mums, trim Plūdoņa dēliem. Par to biju ļoti lepns, jo tas man bija pirmais uzvalks, ja neskaita pamatskolnieka formu. Cits ražotājs dāvāja katram ģimenes loceklis labu vilnas segu. Viena no tām man bija līdzi Kanādā, labi kalpoja un saistījās ar sentimentālām atmiņām.
