Kā ardievu sauciens vasarai pagājušajā nedēļā mūspusē manīts pirmais gājputnu kāsis. Pēdējās dienās termometra stabiņš noslīd līdz plus 15 grādu atzīmei, un brāzmainajā vējā jau aizmirsies, ka vēl nesen gaisa un ķermeņa temperatūrai varēja likt vienādības zīmi.
Tālākā nobraucienā
Karstumā ne viena vien atpūtnieka ceļš veda līdz tuvākajai ūdenskrātuvei, lai veldzētos no svelmes. Baušķenieks Māris vienā no karstākajām dienām bija iecerējis sagādāt bērniem prieku, piedāvājot pa upi nolaisties ar piepūšamo matraci, kas izmēros salīdzināms ar nelielu plostu. Sākumā ar sievu Intu domājuši startam izvēlēties Mūsas trasi, taču, izvērtējot visus par un pret, vienojušies, ka braucienu varētu sākt krietnu gabalu iepriekš – netālu no «Bauskas zemgaļu» šautuves.
Divām pašu atvasēm – desmitgadīgajam Gintam un 11 gadus vecajai Laumai – pievienojušies Māra brāļabērni – deviņgadīgā Marta un 12 gadus vecā Elizabete. Saule bijusi krietni gabalā un karsējusi ne pa jokam, kad visi sēdušies ģimenes automobilī, kam uz jumta piestiprināts koši zils peldlīdzeklis, un devušies nodomātajā virzienā. Inta atteikusies pievienoties braucējiem un solījusi visus sagaidīt iecienītajā Mūsas peldvietā.
«Sitas» pa nātrēm
Izkāpjot no braucamā, Māris nokomandējis bērnus, ka visiem būs jāpalīdz nest matraci. Izretinājušies un pūsli likuši virs galvām, atbal
stot to ar rokām, devušies upes virzienā. Bērni uzticējušies gādīgajam tētukam un sekojuši pa pēdām. Drīz vien nonākuši aizaugušā pļavā, bet soli tālāk sekojis īsts pārbaudījums – nātres līdz padusēm, suņuburkšķi pāri galvai, stiebrāji pinušies pa kājām, vārdu sakot, džungļi pamatīgi, bet no upes ne vēsts. Sviedri lijuši visiem, ādu sākušas rotāt sārtas brūces, dažviet pacēlušās čūlas. Meitenes bijušas tuvu asarām, bet desmitgadīgais Gints tēvam saucis: «Sasodīts, kur ir tava upe?»
Māris mēģinājis likt lietā intuīciju un zināšanas par apkārtni. Pie sevis nobubinājis: «Re, izbijusī Dirdu slēpošanas trase, kaut kur tālumā dzirdama smago automašīnu rūkoņa, tātad ceļš ir tepat, aiz muguras šautuve, ūdenim jābūt tuvumā.» Briduši caur brikšņiem, taču priekšā parādījusies nevis ūdenskrātuve, bet kaut kas līdzīgs pīļu dīķim. Spēki pamazām izsīkuši, meitenēm gājusi vaļā īstā «bimbāšana». Tālāk pa nātrēm neviens vairs nav gribējis dzīties, nolēmuši atgriezties pie šautuves. Pēc tikpat ērkšķaina atpakaļceļa sameklēta šautuves dežurante, kurai taujāts īstais ceļš uz upi.
Caurumi no vienas vietas
Tajā laikā Inta peldvietā, nevarot sagaidīt ģimeni, sākusi uztraukties, vai nav jau jābrauc meklēt pazudušos «laivotājus». Acu skatiens ieurbies upes augštecē, taču pie horizonta pazīstamais zilais piepūšamais objekts tā arī nav parādījies. Nolēmusi, ka gaidīs vēl kādu laiku, bet pēc tam gan mēģinās lūkoties, kur palikusi ģimene.
Tikmēr ūdensprieku baudītājus sagaidījis pārsteigums. Prieku par upes atrašanu bija aizēnojušas rūpes par peldlīdzekli, jo, ielaižot to ūdenī, izrādījies, ka tas brikšņos sabakstīts no vienas vietas. Ar pirkstiem visas caurās vietas neaizspiedīsi, tā nu nekas cits nav atlicis kā ik pēc pāris minūtēm stāties krastā un uz maiņām pūst gaisu «brīnumlaivā». Šā vai tā – beidzot viņi bija tikuši pie ūdens valgmes un, nonākot pazīstamajā peldvietā, varēja uzelpot, ka viss tomēr beidzies labi.
