Jau divdesmit pieci gadi pagājuši no tās dienas, kad roku rokā stāvējām «Baltijas ceļā». Biju Codē, netālu no Bauskas. Braucot garām, vienmēr šo notikumu atceros. Šīs emocijas saglabāsies līdz pēdējai dzīves dienai. To aizmirst nevar.
«Baltijas ceļā» stāvēju kopā ar savu ģimeni – vīru, vīramāti un dēlu. Cilvēki smaidīja, apjautājās, no kurienes atbraukuši, stāstīja par savu pusi. Valdīja eiforija, nekas tāds iepriekš nebija piedzīvots – vienotība un siltums plūda no plaukstas plaukstā.
Brīdi likās – tā nav realitāte, kā tik daudz cilvēku var apvienoties kaut kam tik varenam?! Liels, mazs, vecs, jauns, dažādu tautību ļaudis, bet vēlme viena. Mašīnas brauca garām, šoferi uzmundrināja. Smagā mašīna ripoja lēnām, sānos piestiprināts Igaunijas karogs, šoferis stāvēja ar vienu kāju uz pedāļa, ar otru uz pakāpiena un sauca: «Baltija, Baltija!»
Atceros vīrieša seju – smaidīgs, gaišmatains. Vienu brīdi nobira asaras. Līdzīgi jutās arī citi. Tās nebija tikai asaras, bet kaut kas daudz, daudz emocionālāks, kaut kas iekšējs, ko diezgan reti iznāk pārdzīvot. Reizēm domāju, vai ir vērts dzīvot, ja neesi kaut ko dižu izdarījis. Ir vērts tādu brīžu dēļ, bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu, visu to mīļo, jauko sastapto cilvēku un emociju dēļ, kas negadās katru dienu.
Roka roku silda satvērienā ciešā,
Sirds ar sirdi šobrīd vienotas.
Nejautā neviens, kā tevi sauc, kas esi,
Latvietis vai polis, krievs vai ukrainis,
Tikai skats un ciešāks rokas tvēriens.
Mēs vienoti šai brīdī tam mērķim cēlam,
Bez naida un bez strīdiem,
Un paldies tev, draugs, ka biji blakus man
Un neprasīji, kas esmu es.
Jo ķēdei bij’ vienalga, kāds posms vienos to.
