Tradicionālajos rudens Pļaujas svētkos Vecumnieku novada Bārbeles pagasta Ausekļu dzirnavās jau piekto gadu pēc kārtas varēja aplūkot un apgūt senās amatu prasmes.
Uz piecgades jubilejas sarīkojumu sestdien, 6. septembrī, divu kilometru attālumā no Bārbeles centra, skaisti sakoptā vidē Iecavas upes ielokā, ieradās amatnieki, tirgotāji, pašdarbnieki un interesenti no malu malām.
Kopš 2009. gada rudens tur izveidota latviešu lauku sēta ar seno darbarīku kolekcijām – spēkratiem, mehānismiem, mājsaimniecības priekšmetiem. Ik gadu Ausekļu dzirnavas attīstītās un apmeklētājiem piedāvā aplūkot ko jaunu, informē brīvdabas muzeja īpašnieks Mārtiņš Mediņš.
Ražots Amerikā
Apmeklētāju lielāko uzmanību sestdien ieguva graudu kuļmašīna «Imanta», kuru darbināja no Lietuvas atvestā tvaika mašīna. Tā pieder Daliusam Linkevičusam, kuram kaimiņu zemē top līdzīgs, bet mazāks muzejs kā Ausekļu dzirnavas. Saimnieks neslēpj, ka to plāno atklāt tikai nākamgad, tomēr viņa īpašumā jau četrus gadus ir Amerikas Savienotajās Valstīs, Mičiganā, vairāk nekā pirms 100 gadiem ražotā mašīna. Vēsturiski Latvijā lielākoties izmantoja Vācijas un Anglijas ražojumus.
M. Mediņš skaidro, ka tvaika mašīnas, kuras dažādos darbos aizstāja zirgus, sāka izmantot ap 1850. gadu. Muzejā eksponēto tvaika mašīnu kurināja ar malku, darbu paveica sakarsēta ūdens tvaiks. To piestiprināja pie kuļmašīnas un mēģināja kult kūlīšos sasietās auzas, pēcāk ķērās pie kviešu kulšanas. Dzirnavu saimnieks cer, ka viņiem izdosies atrast līdzīgu tvaika mašīnu kā kolēģiem Lietuvā, tā lieliski papildinātu ekspozīciju.
Pēc Otrā pasaules kara ar līdzīgu iekārtu strādājis saimnieka tēvs Jānis Mediņš. Viņš stāsta, ka Vācijā ražotā tvaika mašīna piederējusi radiniekiem un ar to palīdzējuši kult graudus daudzām apkārtnes saimniecībām. «Piestiprinājām klāt Rīgā ražoto kūlēju «Imanta» un ar to braucām līdz pat Vecsaulei,» jaunības dienas atminas J. Mediņš, piebilstot, ka to nomainījuši pret traktoriem kolhoza laikā.
Māca arodus
Šī gada jaunums ir arī Trīnes klētiņa, ko tikai pavasarī pārveda no Latgales. Dažu mēnešu laikā to salika kopā, tagad divstāvu ēka ir piepildīta ar dažādiem mūzikas instrumentiem, mēbelēm, lādēm, pulksteņiem, gludekļiem un citiem priekšmetiem. Centrālais apskates objekts ir otrajā stāvā izstādītā Vecumnieku puses leģionāra Jāņa Lapas Latvijas rajonu ģerboņu kolekcija.
Katru gadu svētkos notiek seno darbarīku un arodu demonstrējumi. Atbraukušajiem bija iespēja izzināt senču gudrības, izmēģinot spēkus dažādos zemnieku sētas, amatniecības un mājsaimniecības darbos. M. Mediņš informē, ka ierasto linu kulstīšanu, malkas zāģēšanu, krējuma iegūšanu, sviesta kulšanu, sulas spiešanu, veļas mazgāšanu un gludināšanu, vilnas krāsošanu, graudu malšanu un citus darbus papildināja meistardarbnīcas «Cakotava» piedāvājums. Darbnīcas vadītāja Ieva Sudraba-Leināte stāsta, ka interesenti varēja mācīties no dažādām Dieva un dabas veltēm izgatavot krāšņus dekorus.
Rīdzinieki pārsteigti
Ausekļu dzirnavās varēja novākt un šķirot kartupeļus, līdzdarboties labības pļaušanā un kūlīšu siešanā, graudu tīrīšanā ar vētījamo mašīnu. Rīdzinieks Mārtiņš Kleins atklāj, ka tādā pasākumā ir pirmo reizi, viņu patīkami pārsteidz, ka ārpus lielpilsētu dunas ir iespējams atgriezties pagātnē un iepazīties ar senču ikdienu. Dienas garumā jaunietis paspējis nogaršot dzirnavu krāsnī cepto maizīti, iemēģinājis roku labības kulšanā ar spriguļiem un zirga ģēpeli.
Mārtiņš stāsta, ka ir uzaudzis laukos, tāpēc daļu tehnikas jau pazinis, bet kukurūzas smalcināmā iekārta viņam bijusi jaunums. Šogad tā demonstrēta pirmo reizi. Pirms trim gadiem tā atvesta no Mērsraga, bet tai bija nepieciešams remonts, stāsta J. Mediņš. Kādreiz ar iekārtu gatavota lopbarība.
Dāvina muzejam
Pļaujas svētku apmeklētāja Ināra no Jelgavas ar lielu azartu steidzās kult labību ar spriguļiem, kas ir sens darbarīks labības, rīsu un citu līdzīgu kultūru kulšanai. Tas sastāv no kāta un vāles, kas sastiprināti kopā ar virvi, siksnu vai ķēdi. Mūsu senči ar to strādājuši jau pirms vairākiem gadsimtiem. Pensionāre stāsta, ka sprigulis esot bijis pasmags, lai pietiktu maizes kukulim, būtu jākuļ ilgi. Jelgavniece atklāj, ka 77 gadu ilgajā mūžā nekad to nebija darījusi, jo uzaugusi Sibīrijā un tur laukos, kuriem nevar redzēt galu, izmantoti tikai kombaini.
Ināra ar ģimeni jau vairākus gadus mēro ceļu uz Bārbeles pagastu un vienmēr apbrīno saimnieku enerģiju un darbaspējas. Viņa atklāj, ka ģimenei ir tuvas Mediņu idejas, tāpēc nolēmuši tās atbalstīt, muzejam nododot savu žigulīti, radioaparātu un znota veco zobārstniecības krēslu. Saimnieks Mārtiņš Mediņš apstiprina, ka iedzīvotāji iesaistās un palīdz papildināt ekspozīcijas krājumus. Arī pavasarī Sējas svētkos dažs ieradās ar senām ģimenes relikvijām, kinotehniku, ko dāvāja muzejam.
