Līdz 30. septembrim Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā skatāma Uģa Mežavilka (1929–1998) darbu izstāde, kurā eksponētas līdz šim neizstādītas mākslinieka gleznas, kā arī karikatūras un sarži. Savukārt no 18. līdz 22. augustam Rundāles novadā notika nu jau trešais Svitenes glezniecības simpozijs, kas šogad bija veltīts Uģa Mežavilka daiļradei. Simpozijā piedalījās arī U. Mežavilka meita māksliniece, dzejniece un dramaturģe Rūta Mežavilka, kura ar savu ļoti savdabīgo romānu «Dzimuši Latvijai» ir debitējusi prozā, kļūstot par mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāti. Rūta iepazīstināja gleznotājus un vietējās inteliģences pārstāvjus ar sava tēva dzīvesgājumu, uzsverot mākslinieka īpašo saikni ar Sviteni, kur pavadīti dzīves pirmie gadi.
Apdāvinātie vecāki
Visu mūžu Uģis ar lielu sirsnību atceras Sviteni un apdāvinātos vecākus: tēvu Kristapu, Svitenes pagasta vecāko, kurš rakstīja dzejoļus, un muzikāli apdāvināto māti Alīdu Eleonoru – skolotāju, kuras pirmā darbavieta pēc skolotāju institūta beigšanas bija Svitenes skola. Mazais Uģis bērnībā daudz zīmēja, gūstot iespaidus no mātesbrāļa arhitektūras studenta Bruno Jaunzema vasarās Svitenē gleznotajiem akvareļiem. Arī mātei veltītajā autobiogrāfiskajā romānā «Zvaigžņu stunda» Uģis Mežavilks ir iekļāvis ļoti spilgtas Svitenes pagasta «Mežavilkos» pavadītās bērnības ainas. Romāna galvenā sižeta līnija ir Uģa brauciens uz Svitenes Vidukļu kapiem, kur 1932. gadā apglabāts tēvs. Šajā darbā autors stāsta par tuviem cilvēkiem un ģimenes likteņiem Otrā pasaules kara laikā.
Pēc vīra pāragrās aiziešanas mūžībā Rīgā dzimušai un augušai Alīdai Eleonorai ir grūti uzturēt «Mežavilku» saimniecību, un mājas tiek pārdotas. Ģimene pārceļas uz Purmsātiem Liepājas apriņķī, kur Uģa mamma strādā pasta nodaļā.
Darbs «Dadzī»
Ģimenes leģenda vēsta, ka Ivanovā, kur tā nokļūst Otrā pasaules kara laikā, Uģis esot rakstījis vēstuli Latvijas padomju valdības vadītājam Vilim Lācim, lai lūgtu iespēju mācīties mākslas skolā. Un tik tiešām – U. Mežavilks nonāk V. I. Surikova Maskavas mākslas vidusskolā, kur mācās septiņus gadus. Pēc tam viņš studē glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā.
Lai gan viņam bijusi iespēja palikt Mākslas akadēmijā par zīmēšanas pasniedzēju, jaunais mākslinieks izvēlas citu ceļu. Kopā ar domubiedriem tiek izveidots humora un satīras žurnāls «Dadzis», kas kļūst par Uģa Mežavilka pirmo un vienīgo darbavietu. Atšķirībā no citiem autoriem viņš savu karikatūru sižetus izdomā pats. Vienlaikus tiek ilustrētas grāmatas.
Mūža lielā mīlestība
Tomēr Uģa Mežavilka mūža lielā mīlestība ir glezniecība. Reiz ciemojos pie U. Mežavilka. Mākslinieks mani ieveda siltas rembrantiskas gaismas pielijušā istabā. Šo iespaidu radīja lielformāta oranži brūnā gammā risināta kompozīcija, kas tika darināta eļļas tehnikā. Biju ļoti pārsteigta, jo iepriekš pazinu tikai leģendāro karikatūristu Uģi Mežavilku. Sarunā par mākslas mūžīgajām vērtībām atklājās apbrīnojami smalkā un jūtīgā mākslinieka dvēsele, lielā pietāte pret dabu un neizmērojams kautrīgums, runājot par saviem darbiem.
Apmeklējot Uģa Mežavilka piemiņas izstādi Bauskas muzejā, iespējams gūt plašu pārskatu par autora glezniecību. Portrets, figurāla kompozīcija, ainava – šo žanru darbi risināti monumentāli, atmetot sīkumus un parādot būtisko. Gleznotāju raksturo piesātināts, silts kolorīts, jūtīga virsmas apdare un pārliecinošs zīmējums. Viņš daudz gleznojis plenērā, īpaši Vidzemē, Piebalgā. Šajā izstādē lieliski atklājas U. Mežavilka zīmētāja talants, darinot raksturīgus portretus ar zīmuli un tušu. Varam skatīt publicēto karikatūru un saržu oriģinālus, kas pārsteidz ar precizitāti, apdares smalkumu un meistarīgu akvareļkrāsu pielietojumu.
Izstādes pārsteigumi
Svitenes glezniecības simpozijā piedalījās Krišjānis Beļavskis, Ieva Caruka, Dzintra Cepīte, Aiga Ivbule, Diāna Īve, Elīza Lāce, Sintija Kalēja, Vladimirs Manavickis, Anete Migliniece, Eva Migliniece, Ieva Muzikante, Kristians Muzikants, Tālivaldis Muzikants, Dāvis Krišjāns, Rolands Krišjāns, Maija Purgaile, Aina Putniņa, Īra Rozentāle, Kristīne Selane, Gulnara Skutele un Inese Sudare. Mākslinieki gleznoja plenērā Rundāles pils dārzā, Svitenē un pie Īslīces upes.
Katrs autors vienu darbu uzdāvināja Rundāles novada mākslas darbu kolekcijai.
22. augusta pēcpusdienā Svitenes pilī bija skatāmas visas plenērā radītās gleznas. Rundāles novada sociālā dienesta vadītāja Kristīne Brūvele pēc ekspozīcijas apskates atklāja, ka viņai ļoti patīk K. Selanes gleznotās studijas ar Rundāles pils dārza laternām. Katrā audeklā ir atšķirīgs krāsu risinājums un noskaņa. Kristīne bija ievērojusi arī to, cik ļoti daudz gleznas stāsta par autoriem. Piemēram, I. Carukas darbā priekšplānā uzgleznotas atraktīvas dārznieces, kuru figūras ļoti līdzinās pašai māksliniecei.
Mākslas galerijas «Meistars Gothards» vadītāja Indra Liepa atzina, ka viņu šī izstāde patīkami pārsteidz ar to, kā gleznotāji iejutušies Rundāles pils dārza gaisotnē. Gleznot Rundāles pili vienmēr ir liels izaicinājums, bet šogad mākslinieki lieliski tikuši ar to galā, atrodot interesantus skatu punktus un trāpīgas detaļas. I. Liepa uzsvēra – ļoti labi, ka daļa Rundāles novada mākslas darbu kolekcijas ir eksponēta domē. Cilvēkiem jāpierod, ka gleznas ir visur.
Sandra Kerēvica, Rundāles novada kultūras nodaļas vadītāja, atklāja, ka viņa, pat būdama aizņemta, katru gadu plenērā jūtas ļoti laimīga, jo ir iespēja gūt jaunus iespaidus, skatoties gleznas, tās salīdzinot un analizējot. Viņa ir priecīga, ka var iepazīties ar mākslinieku prezentācijām un nedaudz ielūkoties radošajā procesā.
Mākslinieki izteica cerību, ka jaukā tradīcija augustā gleznot Rundālē turpināsies, piesaistot vēl citus gleznotājus. Cerēsim, ka tā notiks!
