Sākšu ar kāda nezināma autora vārdiem: «Es vairs necīnos nevienā frontē. Nedzirdu ložu svilpienus, ne arī mīnu sprādzienu dārdus. Mans bērnības stāsts kaut kur pagaisis līdz ar mātes smaidošo vaigu un mīļotās meitenes glāstu. Bet ķermenis guļ iekritis purvāja slīkšņā. Visapkārt tumsa, tāds klusums un miers. Pagalvī man purvāja grīslis un neizsapņots sapnis par Latvijas brīvību likts. Caur mirušajiem pirkstiem sarkana dzērveņu virtene slīd… ik rudeni… caur mirušajiem pirkstiem.»
Pirms 70 gadiem, kad karš ienāca mūspusē un uz brīdi pie Bauskas apstājās fronte, daudzi jo daudzi iekrita tumsā uz mūžu mūžiem. Karš – drausmīgs, šausmu un ciešanu pārpilns. Vēl šausmīgāks bērnu acīm. Kurš kurā frontes pusē stāvēja, bija vai nu no varas pavēles nolikts, vai no paša brīvas izvēles, dažādu, arī psiholoģisku, faktoru diktēts.
Nākamā gada maijā būs 70 gadu pagājis kopš Otrā pasaules kara beigām. Laika posms starp abiem pasaules kariem salīdzinoši garš, bet diezgan trausls. Tas kļūst jaušamāks tieši Pirmā pasaules kara simtgadē, un draudošās briesmas no tās pašas puses, kas latviešiem izbrīnu nerada. Eiropai gan, bet varbūt tā sāk saprast.
14. septembrī pieminēt Bauskas aizstāvēšanu pirms 70 gadiem ir katra baušķenieka, un ne tikai, goda lieta un pienākums. Par savas zemes pēdu stāvēt, dzīvību ķīlā liekot. Savas valsts vērtības apzināšanās, stājoties pretī tās apdraudējumam, – patriotisma pamatu pamats.
Vācijā kādas pilsētiņas viducī ir karā kritušajiem celts piemineklis ar uzrakstu: «Ja mēs klusēsim – viss sāksies no gala.» Šie vārdi kā brīdinājums dzīvajiem būtu piemērots Bauskas aizstāvjiem celtā pieminekļa aizmugurē.
Skolu jauniešiem iesaku izlasīt Gunāra Birkmaņa autobiogrāfisko vēstījumu «Vasara, kurā likteņi salūza» par trīspadsmitgadīga zēna vērojumiem un pārdzīvojumiem 1944. gada vasarā.
Mirušie nevar runāt. Viņu vietā jārunā mums, dzīvajiem. Ne tikai jāpiemin. Jālasa, jāstāsta pieredzētais, lai nedzīvotu bezrūpībā ar domu, ka nekas tāds nevar atkārtoties.
