Kāda jūsu dzīvē ir saistība ar dzeju, kādus brīžus atminaties no Dzejas dienām?
Tradīciju uztur skolotāji
Ainārs Pastors, uzņēmējs:
Labi
atceros dažus Dzejas dienu sarīkojumus pie Raiņa pieminekļa Rīgā.
Studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā tos vairākkārt apmeklēju.
Nebija iespējams piemineklim tā vienkārši paiet garām un nereaģēt, jo
Raiņa statuja atrodas blakus Mākslas akadēmijai.
Savulaik, kad
mācījos Bauskas pilsētas pamatskolā, Dzejas dienās pie mums viesojās
novadnieks literatūrzinātnieks Reinis Ādmīdiņš. Citus Dzejas dienu
pasākumus neesmu apmeklējis, atšķirībā no Mākslas dienām, kas Latvijā
pirms gadiem 20 un agrāk bija ļoti populāras. Mēs, mākslas studenti, tās
gaidījām un īpaši gatavojāmies. Man ir ļoti žēl, ka Mākslas dienas kaut
kur pačibēja. Mēģinājumi atjaunot tradīciju nav pārāk veiksmīgi. Labi,
ka Dzejas dienas turpinās. Man šķiet, ka vislielākā loma tradīcijas
saglabāšanā un turpināšanā ir latviešu valodas skolotājiem.
Visos
laikos ir bijuši un būs cilvēki, kas lasa dzeju, interesējas vai paši
rak-sta. Es pat nezinu, vai Raiņa dzimšanas dienā pie pieminekļa tagad
pulcējas tik daudz ieinteresētu jaunu cilvēku kā manā studiju laikā.
Esmu informēts, ka Dzejas dienu sarīkojumi bērniem regulāri notiek Viļa
Plūdoņa muzejmājā «Lejenieki», skolās. Zinu, ka Bauskā jau ilgus gadus
pastāv Literātu apvienība, kurā darbojas dzeju mīloši un rakstoši
pieaugušie.
Dažus sarīkojumus nevar aizmirst
Vija Cerusa, Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja:
Mans pirmais spilgtais Dzejas dienu iespaids bija 1965. gadā Salgales astoņgadīgajā skolā. Mūsu literatūras skolotājs Jāzeps Latkovskis bija uzaicinājis dzejnieces Olgu Lisov-sku un Martu Bārbali. Tikšanās ar īstām dzejniecēm mums, bērniem, bija gluži neticams piedzīvojums.
No visiem Dzejas dienu sarīkojumiem, ko jauniešiem esmu organizējusi Bauskā un apkārtnē, man visvairāk prātā ir palicis ceļojums ar četriem jauniem dzejniekiem pa Bauskas pilskalnu un Ķirbaksalu. Piedalījās ap 200 skolēnu no toreizējā Bauskas rajona vidusskolām. Apstājāmies četrās pieturvietās, sākot ar Bauskas pils torni. Kā dzejnieki un jaunieši skandēja dzeju bez mikrofoniem un citām tehnoloģiskām palīgierīcēm! Vēlu vakarā Ķirbaksalā sakūrām ugunskuru un līdz pat naktij dziedājām.
Neaizmirstamas bija Dzejas dienas Edvarta Virzas dzimtajās mājās «Billītes», kad tumsā jaunieši lasīja viņa mīlas liriku. Vēlāk skanēja arī Elzas Stēr-stes dzejolis «Dievmātei».
Īpašs bija arī Dzejas dienu sarīkojums Stelpes pagasta «Pliekšānos», kurā piedalījās gandrīz visu Bauskas rajona skolu audzēkņi. Dzejas dienas ir mūsu kultūras unikalitāte. Neviens nespiež vecāko klašu skolēnus braukt, klausīties un lasīt dzeju. Viņi to dara labprāt, lai gan šo sarīkojumu apmeklēšana nav obligāta.
Pirmā Dzejas stunda
RUTA KEIŠA, vietējo literātu apvienības «Akmeņi zied» un «Bauskas Dzīves» literārās lappuses koordinatore:
Skolā man veidojās izpratne par dzeju. Mums, toreizējiem 70. gadu Bauskas astoņgadīgās skolas audzēkņiem, bija laimējies ar brīnišķīgiem pedagogiem. Ceļu pie literatūras, īpaši dzejas un dzejiskās pasaules izjūtas, atvēra literatūras skolotāja Albīna Apse, ārpusklases darbā – Zaiga Zviedre un mācību pārzine Līvija Lapša. Saziņā ar literatūrkritiķi Reini Ādmīdiņu, arī šāmēneša jubilāru un šīs skolas absolventu, uz skolu aicināja Mirdzu Ķempi un Ojāru Vācieti, vēlāk mācību iestādē viesojās arī citi, bet pirmo Dzejas stundu 1974. gada septembrī mūsu klasē vadīja Ojārs Vācietis. Kā vēlāk viņš esot atzinies – bijis neprātīgi uztraucies. Vai tad mēs ne? Atceros, sirds dauzījās kā traka – klases priekšā stāv īsts dzejnieks.
Ne vienam vien mūsu skolā bija vēlēšanās izteikties dzejā. Šie lielie gari mūsos veidoja ļoti paškritisku attieksmi pret uzrakstītā vārda svaru, domas un tēlu kvalitāti. Ļoti nozīmīgas bija skolēnu jauno literātu nometnes «Aicinājums», vairākus gadus vasarās no1979. līdz 80. sākumam tās notika Vecpiebalgas vidusskolā, kur arī es piedalījos. Nometnēs auga un veidojās tagad pazīstamās literātes Anna Rancāne un Daina Sirmā – spilgtākās dzejas grāmatas debitante 2012. gadā.
Visi šie notikumi bija laika izpausme, jo sabiedrībā valdīja liela interese par latviešu dzeju kā protests pret valdošo politisko sistēmu.
