Apaļu jubileju svin codiete Anda Niedra.
Šovakar viesu mājā codiete Anda Niedra rīko 30 gadu jubilejas ballīti. Viņa ir nedaudz satraukusies, jo līdz šim tādas lielas svinības nav bijušas. Tagad nolemts saaicināt kopā plašo radu pulku, draugus un tad visiem kopā labi izpriecāties.
«Bauskas Dzīve» jubilāri viņas mājās Bauskas novada Codes pagasta «Ezeriņos» apmeklēja tieši dzimšanas dienā – 10. septembrī. Kamēr Anda gatavojas sarunai, mazie dēlēni – četrgadīgais Eduards un gadu vecākais Rihards – jau sāk ieinteresētu dialogu: «Tu runāsi ar mūsu mammu? Tu viņu fotografēsi? Un mūs arī? Mūsu mamma ir jauna un mīļa.»
Kārtība un radošums
Pēc šī pēdējā puiku apgalvojuma šķiet lieki vairs minēt jubilāres gadu skaitu, jo spēja būt jaunai jebkurā vecumā ir viena no cilvēka brīnišķīgākajām īpašībām. «Sevi vēl varētu raksturot nedaudz kā sapņotāju, bet tajā pašā laikā arī analītisku cilvēku. Patīk kārtība, visu saplānot un salikt pa plauktiņiem. Dzīvoju šodienai, vienlaikus arī ar skatu nākotnē,» tā sevi raksturo jubilāre.
Tomēr šāda kārtības mīlestība neliedz Andai izpausties arī radoši. Mākslas pasaulei viņu «pieradināja» izglītošanās toreizējā Bauskas
1. vidusskolā. Tad mācību iestādē vidusskolēniem bija iespēja izglītoties mājturības un dizaina klasē. Pēc tās absolvēšanas Anda Starptautiskajā Praktiskās psiholoģijas augstskolā apguva datordizaineres iemaņas.
Līdztekus tam viņa ir atradusi citas savu māksliniecisko vēlmju izpausmes formas. Kādu laiku ir dziedāts korī, vienu brīdi apmeklēti mēģinājumi pat trīs kolektīvos. Andas aizraušanās ir pērļošana, apgūtas tapošanas pamatiemaņas. Šopavasar viņa sev atklāja gleznošanas prieku. «Mākslas mīlestība man noteikti ir no mammas Vijas, savukārt tētis Andis man ir ļoti pacietīgs, uzņēmīgs, precīzs. Jūtu, ka arī manī ir kaut kas no šīm viņa īpašībām. Šādu šķietamu pretpolu apvienojumu sevī uzskatu par diezgan interesantu,» atklāj jubilāre.
Jūsmo par dzīvi laukos
Pašlaik Anda gan savā tiešajā profesijā nestrādā, jo pilda citu – vissvarīgāko – pienākumu – audzina puikas. Lauku mājas uzturēšana, dārzs, pagalms, arī tas paņem stundas no dzīves. Taču to Anda nemaz nenožēlo. «Nevaru iedomāties, ka mums visiem vajadzētu mitināties pilsētas dzīvoklī. Pagalms, lauki, kur vēl labāka dzīve man, dēliem, vīram, visai mūsu ģimenei?!» vidi ap sevi novērtē A. Niedra.
Atzīstot, ka zēni ir lielākā ģimenes vērtība, jubilāre ļaujas nedaudz pasapņot, kāda varētu būt viņu nākotne. Rihards varētu būt inženieris, ar tehniskām lietām saistīts speciālists. Tā liek domāt zēna stundām ilgā, pacietīgā knibināšanās ar lego figūriņām. Savukārt Eduardam patīk dziedāt, dejot. Iespējams, viņā pamazām plaukst mākslinieka talants.
Lai būtu miers
Šolaiku realitāti Anda vērtē kā interesantu, iespējām pilnu laiku. Vienīgi, domājot arī par saviem puikām, viņu bažīgu dara kaimiņos notiekošais. Karš Ukrainā tomēr ir diezgan tuvu.
«Pirms pāris dienām zvanīja draudzene no Grenctāles un stāstīja, kā virs viņas mājas debesīs vairākus lokus izmetuši militārie helihopteri. Bijusi skaļa rūkoņa un ļoti neomulīga izjūta. Nesen runāju ar kādu gados vecu radinieci, kura atzina, ka šovasar cītīgi visu konservējot, marinējot un tad piepildot pagrabu. Vecā sieviņa esot reiz jau karu piedzīvojusi. Šādas vēsmas sabiedrībā arī mani ļoti satrauc.
Taču neraugoties uz to, sevi uzskatu par laimīgu cilvēku, jo man ir ģimene, bērni, mīlošs un gādīgs vīrs Harijs. Svarīgi, lai mums visiem būtu laba veselība, lai būtu darbs un lai ir miers,» sarunas noslēgumā dzīves vērtības uzskaita Anda.
