Kā cilvēku aizbraukšana no Latvijas ietekmē mūsu valsti, novadus, ekonomiku, sabiedrību?
Daudzpusīgs iespaids
Atis Avots, Iecavas novada domes deputāts, ekonomists:
Izbraukšanai ir daudzpusīgs efekts dažādos virzienos. Valsts iekšienē cilvēku došanās strādāt uz citu novadu vai pilsētu nav tik jūtama, jo iedzīvotāju ienākuma nodoklis par deklarētajām personām tāpat ienāk pašvaldības kasē. Taču, ja cilvēks strādā ārvalstīs, šeit no viņa nodokļus faktiski neiekasē. Tad izveidojas situācija, ka darbaspējīgo skaits atbilst vajadzīgajam, bet nav pienesuma budžetam. Tas nāk par sliktu gan pašvaldībai, gan valstij.
Tomēr nauda netiešā ceļā atgriežas, ja emigrantiem te paliek ģimene. Esmu redzējis, kā veikalā ienāk dēls, kurš strādā ārzemēs, ar te dzīvojošiem vecākiem un iegādājas visu mājokļa remontam vajadzīgo. Šeit viesojoties, emigranti apmeklē veikalus, atpūtas vietas, pakalpojumu uzņēmumus, medicīnas iestādes, visur maksājot par precēm un pakalpojumiem. Ja šeit mācās viņu bērni, tad skola saņem naudu no valsts. Ir tādi, kas aizbrauc sapelnīt pensiju un pēc tam atgriežas, un tas pašvaldībai finansiāli nāk par labu.
Tomēr pensionāri nereti dodas dzīvot pie saviem bērniem ārzemēs. Jaunie aizbrauc ar visu savu izglītību un potenciālu. Ja vēl viņi tur apprecas, ģimene bieži paliek dzīvot tur. Kopumā bilance valstij un sabiedrībai ir negatīva ar tālejošām sekām. Darbaspējīgo un jauniešu skaits samazinās, budžeta ieņēmumi sarūk, palielinās pensionāru skaits.
Emigrācija ir epidēmija
Jānis Miklaševičs, SIA «Ērika un Co ltd» valdes priekšsēdētājs:
Jau 22 gadus nodarbojos ar uzņēmējdarbību, vadot uzņēmumu televīzijas un elektronisko sakaru jomā. To, ka cilvēki aizbrauc uz ārzemēm, izjūtu pavisam reāli. Klienti uz pusgadu atslēdz pakalpojumu, aizbrauc prom un izmanto to tikai tad, kad atbrauc uz Latviju pavadīt atvaļinājumu vai kādas brīvdienas.
Mūsu novados ir dažas vietas, kur tas novērojams kā epidēmija. Piemēram, Dāviņos teju visi 20 – 30 gadus vecie iedzīvotāji ir pazuduši. Ir bērni vecumā līdz vidusskolai, daži, kas atbrauc ciemos, un vecāka gadagājuma iedzīvotāji.
Kultūras un izglītības jomā tas varbūt pat ir pozitīvi. Daudzi, kas aizbrauc, nav no to skaita, ko saucam par inteliģences pārstāvjiem. Viņi nekad dzīvē angļu valodu neiemācītos tā, kā tur aizbraucot, jo mājās kontaktējas tikai ar savējiem. Tur cilvēks ir spiests kaut ko apgūt, iemācās valodu, redz pasauli, citu vidi. Iegūst, bagātinās kā personība. Nākotnē viss atkarīgs no tā, vai viņi kādreiz atgriezīsies vai ne. Ja neatgriežas, tad nekādu labumu Latvijai nenes.
Saviem darbiniekiem cenšos būt pietiekami labs priekšnieks, lai viņi negribētu mukt projām. Bija viens darbinieks, kurš aizbrauca, bet pēc tam prasījās atpakaļ, jo laimi ārzemēs neatrada.
Nedomāju atgriezties
DACE STRAUTNIECE, bijusī baušķeniece, desmit gadus dzīvo Lielbritānijā:
Uz Lielbritāniju devos, lai sakrātu naudu dzīvoklim Rīgā, un tā arī paliku te, šķiet, uz visiem laikiem.
Man patīk te dzīvot, izmantoju iespēju mācīties, jūtu, ka te vairāk rūpējas par veciem cilvēkiem, par bērniem. Es gribu te izskolot savus bērnus, jo augstākās izglītības iegūšana te ir daudz lētāka nekā Latvijā. Tas nenozīmē, ka es nemīlu savu dzimteni – Latviju. Taču man nav pieņemams tās dzīves līmenis, valsts attieksme pret pensionāriem, smieklīgie bērnu pabalsti.
Es skeptiski izturos pret jebkādiem Latvijas valdības izstrādātajiem reemigrācijas plāniem. Tādi ilgdzīvotāji Lielbritānijā kā es, visticamāk, Latvijā neatgriezīsimies. Šeit mācās mūsu bērni, mēs maksājam nodokļus, te ir mūsu mājas, te jūtamies droši. Šeit ir stabilitāte.
Dzīvojot ārzemēs, mēs dodam krietnu ieguldījumu Latvijas ekonomikā. Tas izpaužas kā naudas pārskaitījumi tuviniekiem Latvijā. Ierodoties atpūtā Latvijā, mēs iztērējam prāvu daudzumu naudas.
Redzot, kā attīstās Latvijas ekonomika, nespēju iedomāties, kur mums visiem, kas pašlaik mīt ārzemēs, ja atgriezīsimies, būs darba vietas par pienācīgu atalgojumu.
