Šodien vajadzētu tapt skaidram, kāds liktenis sagaida Lielbritāniju, jo vakar Skotijas iedzīvotāji referendumā balsoja par to, vai kļūt par atsevišķu un neatkarīgu valsti. Iepriekš notikušo aptauju rezultāti rāda, ka atbalstītāju un pretinieku skaits ir līdzīgs.
Pērn vasarā Bauskā viesojās Maiks no Skotijas. Vārdu pa vārdam nonācām līdz šim sarežģītajam jautājumam. Puisis apvainojās, ja ātrumā kāds nosauca viņu par angli, jo tas ir goda jautājums. Maiks aizrautīgi skaidroja skotu un angļu atšķirības, lepojās ar savu kultūru un tradīcijām, aprakstīja dabu, kas ir citādāka nekā Anglijā, un visbeidzot pārliecināti sacīja, ka Skotija faktiski jau ir atsevišķa valsts, tikai oficiāli nav atzīta tās neatkarība.
Maiks mani pārliecināja, ka Skotijai jādod tiesības būt brīvai, taču tas bija balstīts uz patriotismu un emocijām. Idejai racionālajā plānā ir daudz pretinieku. Dažādi uzņēmumi draud, ka atdalīšanās gadījumā pārcelsies uz Angliju. Lielbritānijas politiķi brīdina, ka mārciņu kā valūtu skoti paturēt nevarēs. Neatkarīgā Skotija diez vai automātiski kļūtu par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti.
Man šķiet, ka pašreizējo ģeopolitisko notikumu fonā atbalstīt Skotijas neatkarību ir riskanti. «Ja pasaule atzīs neatkarīgu Skotiju, tad tai ir līdzīgi jāatzīst arī Krimas pussalas vēlme atdalīties no Ukrainas,» paziņojis Krievijas anektētās pussalas «premjerministrs» Sergejs Aksjonovs. Tiesa, situācija Ukrainā nav salīdzināma ar Lielbritāniju, kur nav asinsizliešanas un krāpšanās ar apšaubāmu referendumu. Tomēr dzirdamas arī provokatīvas idejas par Latgales neatkarību, ko sludina Krimas «neatkarību» atbalstošie spēki.
Baidos, ka pārmaiņas Lielbritānijas kartē var radīt tauriņa efektu visā Eiropā. Varbūt pašlaik nav īstais laiks šūpināt laivu?
