Latvijas Reģionu apvienība (LRA) ir politisks spēks, kas veiksmīgi pieteica sevi 2013. gada pašvaldību vēlēšanās. To nevar noliegt, tāpat kā faktu, ka LRA rindās ir daudzi pašreizējie novadu vadītāji. Manuprāt, tas ir labi, jo šie cilvēki redz kopainu konkrētajā teritorijā, kas summējoties veido izpratni par situāciju valstī.
Domāju, ka pašlaik mazāk jādomā par to, kur un ko reformēt, ir jāakcentē paradigmu maiņa, lai cilvēki daudz skaidrāk varētu apzināties savas dzīves perspektīvas tālākā nākotnē.
Salāgot teoriju ar praksi
LRA programmā varu piekrist gan nacionālajai, gan ārpolitikas nostādnei. Dokumentā nav nekādu pārsteidzošu novitāšu. Lasot pro-
grammu, tā arī nesapratu, kā darbosies pašvaldību vadītāju tiešas ievēlēšanas princips. Kā viņi vadīs pašvaldību, ja būs ievēlēti no absolūtās opozīcijas vidus? Šis LRA ierosinājums netiek argumentēts un paskaidrots, tāpēc pieļauju, ka arī citiem ir tikpat neskaidrs priekšstats par tiešām pašvaldību vadītāju un Valsts prezidenta vēlēšanām.
Toties pilnībā piekrītu programmas nostādnei, ka ikvienam Latvijas tautsaimniecībā strādājošajam jāspēj sevi pienācīgi nodrošināt. Tiesa, mēs katrs izprotam vārdu «pienācīgi» dažādi. Taisnīgums un vienlīdzīgas iespējas visiem ir nekonkrēts un plūstošs jēdziens. Vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana attālu lauku reģionu un lielu pilsētu iedzīvotājiem pagaidām šķiet utopiska, cits jautājums – kā mākam konkrētās iespējas izmantot?
Mūžizglītība laukus neglābs
Mazo lauku skolu saglabāšana ir apsveicama iniciatīva, taču ne jau pirmo reizi dzirdēta. Problēmai ir otra puse – mazajās skolās ir klases ar vienu vai diviem audzēkņiem. Par izglītības kvalitāti, sabiedrisko integritāti, spēju, prasmju attīstīšanu šādā situācijā atturēšos spriedelēt… Nu nav to bērnu, un kur lai viņi rastos, jo nav arī vecāku! Lauki ir galīgi tukši!
Deviņdesmito gadu sākums, kad vai katrs trešais valsts iedzīvotājs kļuva par zemnieku ar saviem reāliem un nereāliem plāniem un sapņiem, ir pagājis uz neatgriešanos. Dažu mazo pagastu centri arī Vecumnieku novadā ir tukši. Apsveicama lieta ir LRA programmā minētā mūžizglītība, pieaugušo centri utt., bet reāli neticu, ka tas glābs situāciju un sakārtos cilvēku dzīvi kopumā.
Jārada perspektīva
Viena no dzīves jēgas redzējuma formām ir pašrealizācija sabiedrībā. Cilvēkam ir svarīgi justies vajadzīgam – jo augstāka ir pašrealizācijas pakāpe, jo cilvēks sakārtotāks. Tas ir stāsts par kultūras lomu sabiedrībā. Lai cik dīvaini tas būtu, ne nauda, bet cilvēciskais faktors nosaka visu. Zinu fantastiskus kultūras dzīves vadītājus pagastos, kur viss notiek. Taču esmu bijis pagastos, kuros šajā jomā ir milzīgas problēmas, bet līdzekļu resursi ir identiski veiksmīgajiem.
Uzticēšanās un atbalsts cilvēkiem, kuri nodarbina sevi, savu ģimeni un dod darbu citiem, civilizētā valstī ir normāla parādība. Cits jautājums, vai šis nodarbinājums ir sabiedrībai nepieciešams kopumā un vai tas ir ar perspektīvu attīstīties, jo nav īsti jēgas atbalstīt atbalstīšanas pēc vai arī tāpēc, ka tas izdevīgi atbalstītājam.
Kopumā LRA programma ir bez lieliem pārsteigumiem vai inovācijām. Visam it kā var piekrist, tomēr kaut kā pietrūkst. Vai pats balsošu par šo partiju? Vēl nezinu. Jānim Peteram ir trāpīgi vārdi: «Jo tikai laiks šo telpu nosvērs un rēķinus ar tevi slēgs.»
Programmas novērtējums
+
No dažādo pašvaldību pārstāvju skatījuma veidojas patiesa valsts situācijas kopaina.
Rosinājums noteikt valsts dotētu veselības aprūpes minimumu ikvienam iedzīvotājam.
Uzticēšanās un atbalsts cilvēkiem, kas sevi nodarbina un dod darbu citiem.
–
Deklaratīvi formulējumi par vienlīdzīgām tiesībām visiem.
Neskaidrs priekšstats par tiešām pašvaldību vadītāju un Valsts prezidenta vēlēšanām.
Apšaubāms ir aicinājums skolās veidot pieaugušo izglītības centrus, jo laukos nav cilvēku, kuri tos apmeklētu.
