Droši vien es nebiju vienīgā, kas vēlēšanu nakti, vēl divas stundas pēc pusnakts, pavadīja pie TV ekrāna rezultātu gaidās. Dažs pie miera bija devies, uzzinājis pie vēlēšanu iecirkņiem visā Latvijā aptaujāto gandrīz 30 tūkstoš balsstiesīgo atbilžu kopsavilkumu. Pāris sekunžu pēc iecirkņu slēgšanas plkst. 20 «Panorāmas» žurnālisti paziņoja, ka «Vienotība» apsteigusi «Saskaņu» par 2,6 procentiem, trešā vietā ZZS, ceturtie tēvzemieši.
Turpmākās piecas stundas sabiedriskā televīzija un radio, balstoties uz šiem nedrošajiem aptaujas faktiem, tirpināja politiskos komentētājus, politiķus un žurnālistus lielas viesu grupas klātbūtnē TV studijā. Partiju pulcēšanās vietās bija gan gaviles, gan atturīga nogaidīšana, līdz būs saņemtas pirmās ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK). Pēc pulksten vieniem tās nāca kā auksta ūdens šalts nokaitētajā gaisotnē un visu gaidīšanas maratonu pārvērta drāmā. Iespējams, ka šo nakts izrādi pieskaitīs sabiedrisko mediju veiksmei. Taču mums, skatītājiem un klausītājiem, tā izvērtās bezmērķīgā laika nosišanā, ko varēja izmantot, attinot kaut vai «Čikāgas piecīšu» koncerta ierakstu rullīti.
Manuprāt, vēlētāju aptauju rezultāti nebūtu jāpārvērš absurdā vai arī aptaujas jāpārtrauc vispār, zinot, ka mūsu tik pretrunīgajā sabiedrībā ne visi cilvēki vēlas atklāt patieso izvēli.
Atceros, kā iepriekšējos gados vēlēšanu naktī varējām vērot tabulu, kurā pamazām saplūda par visām partijām nodotās balsis un bija jaušams vēlēšanu iznākums. Šoreiz tā nenotika. Nebeidzam lepoties, ka mūsu valsts informātikas tehnoloģijās ir gandrīz vai pasaules līdere, bet vēlēšanu norisē tās buksē, izslēdzot plašās interneta iespējas. Laiks būtu arī CVK un tās vadītājam Arnim Cimdaram mainīties uz augšu.