Šogad daudzas mācību iestādes mūspuses novados svin jubilejas – vienām apritējuši vairāk nekā simts, citām 40, 55, 95 vai 70 gadi. Kāds pabrīnīsies – kā tad visām jubilejas vienā gadā sakritušas, bet cits, vēsturi zinot, sapratīs – valdības, kas domāja par nākotni, sāka ar izglītības iestāžu dibināšanu.
Protams, ir starpība starp to, kādus mērķus izglītībai izvirzīja skolu radītāji pirms 95 gadiem un kādus – pirms 70. Brīvās Latvijas laika izglītības iestādes pacēla apmācību kvalitāti jaunā līmenī. Valdība domāja par valsts nākotni un tāpēc rūpējās par jauno paaudzi – audzinot skolotus bērnus, kas nodrošinās Latvijas attīstību.
Pēc Otrā pasaules kara okupācijas varasvīri skolas dibināja ar citiem principiem – tāpat kā cariskās Krievijas laikā, ļoti liela nozīme bija pievērsta rusifikācijai. Tomēr arī tā bija valsts attīstības ideja – mērķis bija panākt, lai visi runā vienā valodā. Protams, latviešu tautai tas bija sāpīgi. Pat pašlaik apzināmies nepieciešamību, lai Latvijas teritorijā visi saprastu latviski.
Ko svinēs šī gadsimta beigās? Diez vai būs kāda izglītības iestāde, kura mūsu novados tagad dibināta? Valsts atbalstītas skolas pēc neatkarības atgūšanas lielā skaitā neveidojās. No tām, kuras dibināja, daudzas ir slēgtas. Tāpat sagaidāms, ka 190 gadu jubileju diez vai svinēs liela daļa pašreizējo izglītības iestāžu. Jau tagad ir skolas, kas 95 gadus nemaz nesagaidīja.
Šajā desmitgadē izglītības iestādes mūsu novados jau pazudušas piecās vietās. Ja nu nākamajā – vēl piecās? Ja izmanto matemātiskas likumsakarības, rodas izjūta, ka skolas, kas Latvijā svinēs 200 gadu jubileju, varēs uz pirkstiem saskaitīt. Kādu valsts nākotni plāno mūsu politiķi un vai vispār plāno?
