Skarbais vējš, asās lietus lāses mazpamazām sāk laupīt rudens zeltu koku stāvos. Mājas priekšā augošās kļavas krāšņums nu kļuvis par košu paklāju zāles stiebriem. Sestdienas rīta salna dārzā nokniebusi ilgziedošo leduspuķu smaidus, staltums zudis brūnganlapu kannām. Diena, ietinusies krēslas sagšā, neviļus uzdzen drūmumu. Cilvēku runās dominējoša ir gaušanās par lietu, tumsu, nomāktību, rudens depresiju. Sevi mēģinu tajā neievilkt un iztikt bez sūkstīšanās, jo rudens ir katru gadu un ik gadu ir gan krēsla un tumsa, gan lietus un vēji.
Šogad atvasara ilgi iestiepās lapkriša otrajā mēnesī, saules dāsnums bija teju bezgalīgs. Pa logu arī skats nav tik dramatisks – acis turpina priecēt zilie miķelīšu ceri, līdzās augošās majestātiskās sudrablapu krustaines un nebēdnīgās mārtiņpuķes.
Joprojām mums katram dotas 24 stundas diennaktī – astoņas var atvēlēt miegam, astoņas darba dunai un tikpat piešķirt sev. Ierastā rutīna nedaudz ir pamainījusies, tas tiesa, – ārpustelpu aktivitātes, dārza darbi nu tiek aizstāti ar rosīšanos pa mājām, rokdarbiem, televizora pults vai datora peles «dresēšanu». Vēl jau nāk klāt arī rūpes par miesu un fizisko stāvokli, kad tiek meklēts ceļš uz tuvējo sporta zāli. Teiksit, vajag arī kādu baudījumu dvēselei, gandarījumu, citu skatījumu. To var mēģināt lūkot kāda romāna lappusēs, izstāžu zālē, galerijā, saturīgā domātāja lekcijā vai īsā braucienā kaut tepat uz Siguldu vai tuvējo Rundāli. Aizmirstības aizkrāsnē var atstāt vasaras brīvdabas «trallalā» uzvedumus un doties uz galvaspilsētu izzināt teātru un operas repertuāru.
Variantu ir gana daudz, viss pārējais atkarīgs no paša gribas un iespējām tos īstenot. Lai rudens jums nav drūmu domu pildīts, bet pilnveidošanās un jaunu iespaidu gūšanas laiks!
