Oktobra lielākā sensācija bija Nobela Miera prēmijas piešķiršana 17 gadu vecajai pakistānietei Malalai Jusafzajai. Viņa dedzīgi, riskējot ar dzīvību, aizstāv bērnu – jo īpaši meiteņu – tiesības uz izglītību radikālo musulmaņu pārvaldītajā Pakistānā. Jauniete ir bezgala drosmīga un konsekventa. Interneta vietnē youtube.com var noklausīties Malalas tēva – pakistāņu skolotāja – uzrunu Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijā Oslo 11. oktobrī un izlasīt fragmentus no meitenes dienasgrāmatas, lai saprastu, par ko ir stāsts. Nobela Miera prēmijas vēsturē Malala ir visjaunākā laureāte.
Pieļauju, ka daudzi sāks kurnēt: kāds gan mums ir sakars ar Pakistānas problēmām? Lai viņi dzīvo savu dzīvi! Esam labklājīgās Eiropas daļa, kurā visiem ir nodrošinātas tiesības uz pamatizglītību. Mēs to uzskatām par pašsaprotamu un negribam dzirdēt, ka lielā daļā mūsdienu pasaules bērnu tiesības uz izglītību ir jāizcīna tāpēc, ka daudzās zemēs valdošais režīms nav ieinteresēts sabiedrības izglītošanā. Daudz vieglāk taču ir turēt pakļautībā nedomājošu, spriestnespējīgu cilvēku masu.
Diemžēl izglītības vērtība pie mums devalvējas. Ja nedomāsim globāli, grūti prognozēt, kādas sekas tas radīs nākotnē. Bērni velkas uz skolu ar sakostiem zobiem, jo skolotāji viņiem šķiet stulbi, stundas – garlaicīgas, mājas darbi – apgrūtinoši. Neadekvātā atalgojuma dēļ īgnums ir pārņēmis pedagogus. Profesijas prestižs Latvijā ir kļuvis tik zems, ka jaunu skolotāju iekļaušana izglītības sistēmā ir gandrīz neiespējama. Izņēmums ir alternatīvās skolas. Ļoti nelāgi, ka daudzi tūkstoši bērnu un pusaudžu vispār neapmeklē skolu. Katru gadu dzirdam tikai statistikas apkopojumu, bet ne vārda par situācijas analīzi un risinājumiem. To zinādami, izliekamies, ka gandrīz viss ir kārtībā. Cik ilgi?
