Rīta reisā no Rīgas uz Bausku autobuss ir gandrīz tukšs. Divi jauni vīrieši, spriežot pēc sarunas, ir celtnieki, kas dodas uz objektu laukos. Skaļi un dedzīgi braucēji apspriež darba lietas. Necenzētus vārdus nelieto pat jaunākais – ļoti bravūrīgais – puisis. Domās viņus ievietoju labo zēnu «plauktiņā» – abiem ir darbs, turklāt vīrieši itin sakarīgi par to runā un, jādomā, nestrādā pa roku galam. Dialogs par celtniecību apraujas, jo jaunākais, azartiski žestikulēdams, sāk stāstīt par forši pavadītajām brīvdienām.
«Sestdien ar draugu vispirms «iešmigojām» pie manis mājās. Kļuva garlaicīgi. Aizgājām pie citiem draugiem, vēlreiz «ie-šmigojām». Tad izsaucām taksometru, paņēmām līdzi skuķus un apbraukājām citus paziņas. Protams, atkal iedzērām. Tad nolēmām, ka taksis ir jālaiž vaļā. Atbraucām mājās, es paņēmu mašīnu, un devāmies uz bāriem. Bija ļoti jautri. No tās nakts es atceros tikai blakussēdētāja komandas: «brauc lēnāk», «pagrieziens», «krustojums», «luksofors».»
Man gribējās pagriezties un iesaukties: «Attopies! Vai tu neapjēdz, ka esi potenciāls noziedznieks, kurš apdraud citu cilvēku dzīvību un nekādā vērtē netur savējo!?» Protams, savaldījos un mēģināju iztēloties, ka civilizētas satiksmes valstīs, piemēram, Zviedrijā, celtnieka līdzaudži nemūžam neklāstītu šādus monologus. Mēs ar vienu kāju esam Eiropā, ar otru – mežonīgas bezatbildības džungļos. Mani ļoti izbrīnīja vecākā vīrieša reakcija. Viņš noklausījās stāstu par jautro sestdienas nakti, neko nejautāja un nekomentēja. Viņa iecietība robežojās ar pilnīgu vienaldzību.
Iebraucot Bauskā, pie «SEB bankas» Kalna ielā pavērās draudīgs skats – pagriezienā metāla barjeras bija nogāztas un saplacinātas, bet ēkas fasādē rēgojās caurums. Cilvēki runā, ka tas ir bijis kārtējais «jautru brīvdienu» mīļotājs. Par laimi, visi esot dzīvi…
