Neskatoties uz klimata pārmaiņām, augošo slimību skaitu un milzīgo apjomu brīvi pieejamās informācijas no dažādām pasaules malām, daļa ļaužu joprojām dzīvo aizmiegtām acīm, ausīm un prātu. Ignorējot apstākli, ka mazai nācijai jo vairāk jāuzmanās no dažādām norisēm, jo sekas tai vienmēr būs smagākas nekā «lielajiem vaļiem», pat šķietami gudro un rosīgo grupā ir ļaudis, kam šķiet – pasaules problēmas uz Latviju neattiecas.
Nevalstisko organizāciju (NVO) aktīvistu seminārā Iecavā kāds vīrs, noklausījies uzdevumu, atmeta ar roku: «Par to mums nav vērts runāt. Visas ANO risinātās problēmas – bads, nabadzība, slimības, vides piesārņojums, nevienlīdzība – attiecas uz Āfriku.» Sarunas vadītāja – starptautiska līmeņa NVO sektora konsultante – nedaudz savilka uzacis, bet uzreiz neko neteica. Neiebilda arī citi dalībnieki, vairākumā dažāda vecuma dāmas.
Tikai vēlāk grupu darbā un diskusijās izdevās nonākt pie patiesās būtības, proti, visas šīs problēmas pilnā mērā attiecas uz mums. Tas nav tikai tāpēc, ka arī Latvijā ir vietas, kur dabu un cilvēkus apdraud nāvējošs piesārņojums, piemēram, gudrona dīķi, bet arī tāpēc, ka joprojām izlaižam Baltijas jūrā pārāk daudz mēslu un tā daļēji ir jau mirusi. Ne tikai tāpēc, ka neesam tikuši vaļā no pārtikas produktiem, kuru sastāvs bojā cilvēku veselību, bet arī tāpēc, ka starp mums ir veci un jauni ļaudis, kas cieš badu nepietiekama uztura dēļ.
Pasaules latvieša etalons ir Andris Piebalgs – iepazinis aptukušajiem tautiešiem šķietami tālo Āfriku, viņš atrada īsto argumentu «globālā ciema» uztverei: «Ja mēs viņiem nepalīdzēsim, mums nāksies uzņemt miljoniem bēgļu.» Ceru, vismaz šis iemesls liks vēl negribīgajiem saprast, ka mēs katrs ik dienu ar savu rīcību kādam palīdzam. Vai arī ne. Bet varbūt tomēr ir vērts piedalīties, kaut vai mazbērnu dēļ?
