Šonedēļ pirtī sieviešu stāsti apmeta loku no sadzīviskām čalām līdz globāli nozīmīgām, nacionālām un valstiskām vērtībām –
tematiski atbilstīgi šim laikam Latvijā un pasaulē. Savu stāstu uz lāvas sāk dāma, kura noskatījusies Ņikitas Mihalkova jauno filmu «Saules dūriens». 1920. gads. Ukrainas dienvidi, Krima, kara beigas un juku laiki. Gluži kā pašlaik. Sagūstītajiem baltgvardu virsniekiem sarkanie komisāri paziņo, ka viņus atbrīvos un vedīs mājās. Ceļš sākas uz baržas pa upi un tur arī beidzas, jo barža ar cilvēkiem tiek plānoti noslīcināta… Šīs paralēles ir uzkrītoši tiešas. Putina režīma balstītājs un lielkrievu šovinisma sargs Mihalkovs ir tik duāls – mākslā runā par vienām vērtībām, dzīvē – par pretējām. Divkosīgais cinisms ir divkārši bīstams.
Slīkst ne tikai vēsturiskās filmās. Pirts biedrenes stāsts par nelegālajiem imigrantiem vjetnamiešiem, kuri šoruden, šķērsojot Daugavu, pieķērušies pie Latvijas kontrabandista laivas. Transportētājam kādā brīdī šķita, ka draud briesmas. Viņš atbrīvojās no cilvēkiem, kas turējās pie laivas, un viens noslīka. No saules zemes Vjetnamas devās uz labklājības valstību Eiropu, nu neredzēs ne vienu, ne otru. Vai ceļš uz labklājību vienmēr nozīmē arī ceļu uz laimi?
«Kad biju Nepālā, es vietējiem ļaudīm, kuri jūsmīgi sapņoja par Eiropu, mēģināju dzīves patiesību skaidrot ar pasaku par Sprīdīti – ej, kur iedams, laimes zeme būs mājās,» stāstu pievieno nākamā no mūsu pulciņa. Vēl nodzied: «Virs galvas mūžīgs piena ceļš,/ Un mūžīgs ceļš zem kājām,/ Tas ved uz zemi laimīgo/ Un, izrādās, – uz mājām.» Šo rindu autore Māra Zālīte šodien tiekas ar cilvēkiem Bauskā. Kam vien iespējams izbrīvēt laiku, tas varētu būt patiesi patriotiski piepildīts. Pēc būtības, bez ārišķīga patosa. Kā pirtī – kur ārišķīgais nolobās un sarunas rit par to, kas tiešām ir svarīgs.
