Četrdesmitgadnieki sasnieguši to pakāpi, kad saviesīgi sarīkojumi norit kopā ar pieaugušajiem bērniem, kas ir savos divdesmit. Neizbēgami gadās iekrist atmiņās par atvašu bērnības darbiem un nedarbiem.
Aizpilda plauktus
Lilita labi atminas pēdējo padomju gadu, kad divgadīgais Kārlis bija nevaldāms veikalos, kas vien formāli bija preču tirdzniecības vietas. «Tiklīdz iegājām Valmieras universālveikalā, dēls ielēca tukšajos plauktos un rāpus vālēja pa tiem šurpu turpu. Gandrīz bija neērti turp doties, jo pārdevējas tolaik bija ļoti nelaipnas,» tagad smejas māte.
Kārļa tētis Valdis stāsta par asāku piedzīvojumu puikas piecu gadu vecumā: «Stāvējām vairākkārtīgā rindā grāmatnīcā pēc Imanta Ziedoņa kopotajiem rakstiem. Publika nopietna, pārdevējas ar svarīgi savilktām sejām. Kārlim gaidīšana apnika, un viņš ierausās veikala skatlogā pašķirstīt kādu bērnu grāmatiņu. Atskanēja cietumsardzes cienīgs uzbrēciens: «Jūs savāciet savu puiku!» Mēģināju smaidīt un argumentēt, ka viņš grāmatas tikai pašķirstīs, jo ģimenē tās lasām un neplēšam, bet nekas nelīdzēja – sašutušu skatienu pavadīts, cēlu sīko no skatloga ārā.»
Savs viedoklis
Gludi tas nebeidzās – bērnudārzā apgūtā leksika Kārļa neapmierinātību izpauda skanīgi niknā: «Tēti, tu esi p…s!» Valdis, nosarcis pie tik klajas vīrieša lepnuma piesaukšanas, bijis spiests dusmīgi šņācošo grāmatpārdevēju un tīkotāju pulciņu pamest. Kāda tur vairs latviešu kultūra, ja šitā lamājas smalkā sabiedrībā!
Patstāvīgs viedoklis par pieaugušo rīcību un apstākļiem jau no mazotnes bijis Rīgā augušajai Mairai, stāsta mamma Anitra. Reiz, aizvedusi piecgadīgo meitiņu no rīta uz bērnudārzu, viņa uzreiz pēc atgriešanās mājās saņēma telefonzvanu no iestādes vadītājas – Maira pazudusi! Anitra devās pie kaimiņienes Annas, lai lūgtu padzīvot ar mazāko meitu, kamēr pati sameklē bēgli.
Uzklausījusi satrauktās mātes lūgumu, Anna saskatījās ar savu vīru: «Mums jāatzīstas. Maira ir te.» Meita iznāca no otras istabas visai satrūkusies, taču atvieglotā māte priecīga apskāva bērnu. Aprunājoties izrādījās, ka Mairai ir domstarpības ar audzinātāju, kurām meitene citu atrisinājumu kā vien mukšanu no bērnudārza nerada, bet bažās par mātes reakciju paslēpās pie laipnajiem kaimiņiem. Pēc tikšanās ar pedagoģēm Maira varēja iet citā grupā, kur ar skolotājām viņai bija vislabākā saskaņa.
Nebiedē ar policistu
Lilitas jaunākais dēls Kristaps piedzima pirms gadsimtu mijas un baudīja pārtikušas ģimenes priekšrocības. Galu galā puikas uzvedība veikalā māti noveda izmisumā – viņš bija pieradis ņemt no plaukta jebko, atteikuma gadījumā krītot pie zemes un kliedzot pilnā balsī. Ievērojot pedagogu ieteikumu nebiedēt niķīgu bērnu ar policistu, kam jābūt sabiedrības drošības sargam, Lilita steigā neattapa neko citu kā iesaukties: «Ja tu nebeigsi kašķēties, atnāks milicis!»
Kristaps pārsteigumā pieklusa un pavaicāja, kas tas tāds. Gluži kā saukts līdzās strīdniekiem izslējās iespaidīga auguma vīrs tumšā formastērpā ar spožām pogām. «Es esmu milicis!» nodārdēja skanīgs bass. Puika pielēca kājās un piespiedās mātei: «Iesim mājās, es negribu konfektes!» Glābējs klusi stāvēja un knapi valdīja smieklus. Lilita atviegloti pamirkšķināja «milicim» un kopā ar dēlu devās uz kasi. «Pēc tam iepirkšanās ar Kristapu bija izprieca,» tagad nosmej dāma. Reizumis vecie paņēmieni strādā arī jaunajos laikos.
